Feeds:
Ziņas
Komentāri

Posts Tagged ‘nabaklab’

_MMZ7679

Otrdien, 17.decembrī Rīgā, “Nabaklab” kopā ar multimākslinieku P.Emersonu Viljamu koncertēja eksperimentālā mūziķe Džarbo. Rīgā viņa uzstājās jau trešo reizi, šoreiz atskaņojot darbus no nesenajiem albumiem “Dreams” un “Indemnity”.

Pēc koncerta mūziķi sniedza īsu interviju. Abi izskatījās laimīgi noguruši – tūrē būs pavadīti teju divi mēneši, un nogurums visvairāk ir izjūtams no rītiem. Džarbo priecājās par Rīgas Ziemassvētku rotājumiem, bet Pīters Emersons Viljams nosmej, ka būs savai ģimenei Ziemassvētku dāvanas vietā, mājās ASV viņš atgriezīsies 23.decembrī.

Džarbo radošo darbību bagātina daudzveidīgas sadarbības ar muzikālām individualitātēm. Mākslinieks P.Emersons Viljams ir atpazīstams kā ekspresionists, kas mākslas darbus veido black metāla un industriālā metāla grupu vajadzībām. Taču sadarbībā ar Džarbo viņa radītās projekcija bija pasteļtoņos, bet ģitāras tembrs silts un pieklusināts: “Mana spēlēšana ir pilnīgi atkarīga no Džarbo. Mūsu sadarbība manī atbrīvoja kaut ko jaunu. Es vienmēr spēlēju ar mediatoru, nekad nespēlēju ar pirkstiem. Bet tas notika pats no sevis. Katru vakaru starp mums ir savādāka komunikācija.” – skaidro ģitārists.

“Arī mans dziedāšanas veids, frāzēšana un nošu izvēle ir mainījusies.” – turpina Džarbo, kuras vokāls mēdz skanēt basi un dārdoši, – “katru vakaru vokāls skan pavisam citādāk. Mans vokāls ir kļuvis džezīgāks, pateicoties tavai flamenko ģitārspēles manierei.”

“Es reaģēju un iesaistos, un katru vakaru viss skan pavisam citādāk. Mūzika telpā bez mums un klausītājiem ir kā ceturtā būtne, kurai mēs atsaucamies.” – stāstījumu turpina P.Emersons Viljams.

“Piemēram, dziesma “Joyful Sorrow” stāsta par to, ka tu nevari kontrolēt emocijas, tu nevari kontrolēt dzīvi. Tev jāļaujas straumei. “Joyful Sorrow” ir piedalīšanās dzīvē, zinot, ka dzīve ir ciešanas. Vokāli šajā dziesmā necentos kontrolēt savas notis, atļaut tām izskanēt trakos virzienos. Pārsvarā visas dziesmas, kuras jebkad esmu dziedājusi, ir saistītas ar sāpēm un zaudējumu. Man šīs tēmas ir tuvas. Jo dzīve ir tāda, un mums tā ir jāpieņem.” – atklāj Džarbo, bet Pīters viņu papildina: “Manuprāt, dzīves mērķis un izaicinājums mums katram ir atrast veidu, lai aptvertu, cik svēts ir katrs mūsu satiktais cilvēks.”

Runājot par nākotnes plāniem, Džarbo strādā pie eksperimentāla džeza albuma rakstīšanas: “Tā ir ambicioza iecere, jo džeza forma prasa pilnīgumu un skaidrību.” Pīters viņai oponē, ka atskatoties džeza vēsturē inovācijas notika tad, kad džezs nebija tīra forma, kā piemēru minot Mailsa Deivisa “Bitches Brew”. Piemetinot, ka esot Džarbo fans, ļoti gaida viņas džeza albumu.

Sarunas noslēgumā Džarbo uzzina, ka Nabaklab tik tiešām ir tas pats klubs, kurā viņa uzstājās pirms trim gadiem. Es taču teicu, viņa priecīgi saka Pīteram. Nākamo koncertu viņi spēlēs Tallinā, kur Džarbo nekad nav bijusi. Mūziķe vēlreiz apliecina, ka vienmēr ļoti priecājas uzstāties Austrumeiropā. Šeit publika ir patiesāka, iespējams, inteliģentāka. Nav šaubu, Džarbo Rīgā atgriezīsies vēl vienu reizi.

 Foto: Māris Morkāns/MixMedia Group

Read Full Post »

zigzag_oldschool

 

Sestdien 14.decembrī “Nabaklab” grupa “Zig Zag” prezentēja dubultalbumu “Signe Melo”, kurā atrodami divi vēsturiski, iepriekš neizdoti ieraksti 1987.gada “Es neesmu nervozs, bet manas problēmas ir normālas” un 1988.gada “Zig Zag”.

Toreiz grupas vokālista pienākumus pildīja Gvido Linga, kurš nedaudz vēlāk astoņdesmito gadu beigās pats izveidoja grupu “Linga”. Albuma “Signe Melo” prezentācijas koncertā bija dzirdams gan pirmā, gan otrā sastāva (ar Jura Lasinska vokālu) “Zig Zag”, kā arī grupa “Linga”.

Preses konferencē albuma tapšanas aizkulises atklāja Gvido Linga, bundzinieks Uldis Timoško un taustiņinstrumentālists Arnis Zunde (pilnam pirmajam sastāvam pietrūka basģitārista Edmunda Tropa). Mūziķi stāstīja, ka “Signe Melo” albumi ir ierakstīti sesijās kādā Baldones mājā, kā arī pagrīdes studijā.

Dziesmu “Vējā” palīdzējis ierakstīt grupas “Dzeltenie Pastnieki” līderis Ingus Baušķenieks. Sadarbība ar jau tajā laikā leģendāro Baušķenieku grupas mūziķi, kas tajā laikā vēl tikai bija tīņi, esot ļoti aizrāvusi. Linga atcerējās, ka esot Ingum jautājis, kad viņš sāka smēķēt. Baušķenieks atbildējis ar pretjautājumu – esi plānojis sākt smēķēt? Baušķinieks par “Zig Zag” esot pieskatījis ar tēva rūpību. Neatsverams bija arī Gvido brāļa Igora Lingas atbalsts.

Astoņdesmito gadu otrajā pusē grupa “Zig Zag” bija visīstākie panki. Ne reizi vien džeki par savu spocīgo izskatu esot atrāvušies pa muti, kā arī nonākuši likumsargu uzmanības lokā. Esot komjaunatnes uzmanīti “Rīgas Roka” klubā, “Zig Zag” varēja brīvi sniegt koncertus Rīgas robežās. Dziesma “Signe Melo” bija skatāma televīzijas programmā “Varavīksne”, bet “Mīli mani” atskaņoja Latvijas Radio. Tas padarīja “Zig Zag” pazīstamākus. Grupai bija iespēja spēlēt ārpus Latvijas – tika gūta atzinība Lietuvas rokfestivālā, bet ansambļa “Zvaigznīte” vietā “Zig Zag” devās koncertēt uz Ukrainu.

Jautāji, kāpēc nolēmuši vairs kopā nespēlēt, mūziķi atbild, ka lielu strīdu neesot bijis. Visdrīzāk viņi visi ir bijuši lieli līderi, kas pēc ļoti cieši diendienā pavadītā laika gribēja pašrealizēties. Galu galā no viena “Zig Zag” ir radušās divas Latvijas rokmūzikas vēsturē nozīmīgas grupas!

Abu vēsturisko albumu izdošana nav saistīta ar atzīmējamām jubilejām, šī ideja sen esot nobriedusi. 2012.gadā tika izdots “Zig Zag” otrā sastāva albums “Gadu Laiki”, tad pienāca kārta vēl neizdotajiem. Dubultalbumā “Signe Melo” kopā būs 22 dziesmas, bet CD vāciņā izgriezumi no avīzēm, kā arī tā vēsturiskas fotogrāfijas. Kas attiecās uz slaveno dziesmu “Signe Melo”, tā neesot veltīta konkrētai sievietei. Vārds Signe esot izvēlēts labskanības dēļ – tā, lūk!

Read Full Post »

All Day Long 10!

Ir vēl tikai ļoti laba ziņa – šo ceturtdien 17.11.2011 NABAKLAB notiks ļoti nozīmīgs un svarīgs pasākums – All Day Long 10 gadu jubilejas svinības. Jā, tieši tā, šoreiz jau 3. reizi.

Tā kā Tu noteikti jau apsver iespēju pasākumu apmeklēt, Tev derētu ielāgot dažas svarīgas lietas:
1. Pasākums sāksies 21:00 NABAKLAB telpās un …
2. … turpināsies līdz rītam.
4. Ierašanās laicīgi tiks attiecīgi novērtēta.
7. Piektdiena ir brīvdiena, kuru vēlams sagaidīt NABAKLAB telpās
9. Bez pašiem jubilāriem vēl būs redzami PND, MANGO un All Night Strong, kā arī DJ Skagris.
10. Ir zinātniski pierādīts, ka atrašanās vienā telpā ar All Day Long uzlabo laimes sajūtu un pagarina ne tikai cilvēka mūžu.
13. Bārs noteikti būs vaļā.
14. Ja ir attiecīgs noskaņojums, vari nākt tautas tērpā.
19. Pasākuma laikā aizliegts mērīt decibelus un promiles. Pārējo droši!
26. Garantējam ne tikai labu noskaņojumu un labas grupas, bet arī
33. Ir tikai dažas lietas, kas notiek reizi gadā un ADL dzimšanas diena ir viena no tām. Jā, otra ir Deivida Haselhofa aktiermeistarības kursi.
40. Īsāk sakot: Nāc!
69: Vairāk info te un vēl šur tur.

Informē: Asnāts Sēne www.alldaylong.lv

Read Full Post »

Edgars Āboliņš ir bundzinieks divās grupās, kā arī nereti redzams, spēlējot pie kolēģiem. Menedžeris diviem klubiem – Fontaine Palace un Nabaklab, diviem festivāliem, un, visbeidzot, arī koncertu aģents. Edgars ir darītājs, nevis runātājs. Mūsu saruna ir par vienu no otras neatdalāmo radīšanu un organizēšanu, mūzikas skatuves aizkulisēm un pavisam konkrēti – par gaidāmajiem festivāliem.

Grupa „ All Day Long” pastāv sešus gadus. Cik ilga ir tava individuālā muzikālā pieredze?

Šķiet, ka desmit gadi. Ar „ All Day Long” 2005. gadā sākām spēlēt tā, kā mēs to tagad darām. Tajā laikā mainījās dalībnieku sastāvs, iepriekšējā grupa izjuka. Mēs atkal apvienojāmies un tā esam turpinājuši. Koncertus sākām organizēt un spēlēt ģimnāzijas laikā. Nezinu, vai to var uzskatīt par lielu pieredzi – tas bija pirmais mēģinājums kaut ko darīt.

Kā tu sevi izjūti visvairāk – kā mūziķi vai kā menedžeri?

Mūziķis raksta dziesmas, spēlē koncertus – strādā pie radošā procesa. Es esmu bundzinieks divās grupās. Vairāk laika man aizņem grupu un abu klubu menedžments.

Kā tev izdodas nošķirt pienākumus? Kā bundzinieks tu noteikti redzi, ka konrkētajā situācijā varētu kaut ko uzlabot.

Jā, bet tas netraucē. Man liekas, tā ir katram mūziķim, kuram ir nācies spēlēt, piemēram, slikti organizētā festivālā. Nē, nav tā, ka es visu laiku domātu, kā kaut ko varētu izdarīt. Ja tu brauc spēlēt, tad tu spēlē. Ja ir jāstrādā, kaut kas jāizdara – tu darbojies. Šos pienākumus nevar nodalīt. Piemēram, grupā „ Inokentijs Mārpls” pats Dambis sevi menedžē. Šīs lietas saplūst kopā.

Mēdz apgalvot, ka Latvijā mūziķiem pašiem ir jābūt menedžeriem.

Tā tas ir. Nav jau tik daudz cilvēku, kas saprot, ko menedžmenta jomā būtu jādara. Nav jēgas no menedžera, kurš neko nesaprot. Pats mūziķis savā labā var izdarīt vairāk. Vai arī – menedžeris jūt, ka ar grupu var strādāt, šo procesu ir spējīgs vadīt, un tur kaut kas sanāk. Es nedomāju, ka grupai obligāti ir jāmeklē cilvēks, kas pilda menedžera uzdevumus. Tas vienmēr beidzas ar bardaku. No savas pieredzes ar klubu varu teikt – man ļoti bieži ir bijuši gadījumi, kad man zvana jocīgs menedžeris, bet galu galā es visu sarunāju ar grupu. Uzskatu, ka Latvijā vidusmēra grupai menedžeris nav vajadzīgs. Situācija mainās, kad grupa sāk aktīvi koncertēt vai noslēdz sadarbību ar ierakstu kompāniju. Lielisks piemērs ir grupa „ Skyforger”, kuru menedžeris, manuprāt, ļoti labi strādā.

Tev ir sava aģentūra?

Jā. Es sevi nesauktu par mūzikas menedžeri, esmu koncertu aģents. Tā ir booking aģentūra, bet pēdējā laikā, strādājot ar klubu un festivālu menedžmentu, ar aģentūru sanāk ļoti maz darboties. Dažreiz aģentūra noder klubiem, piemēram, ja atbrauc laba grupa, ir iespēja sarunāt divus koncertus – gan Liepājā, gan Rīgā un vēl kaut kur pa ceļam. Mums ir izdevīgi un arī viņiem ir labi, jo tādā veidā aizpilda piecas dienas tūrē.

Kā tev šķiet, vai cilvēku muzikālā gaume klubu sezonā atšķiras no tā, ko viņi klausās vasarā?

Varētu teikt, ka jā. Bet reāli – nezinu, pats neko tādu neesmu izjutis.

Ko tu domā par grupu rotēšanu pa vienas pilsētas koncertu vietām?

Jā, tā ir liela problēma. Latvijā ir ļoti maz grupu, kuras seko līdzi koncertu vietu un laika izvēlei – kur tiek spēlēts, kad tiek spēlēts. Apzinās mērķi. Vairāk ir tādu grupu, kas nospēlēs pēc iespējas vairāk koncertu par 50 latiem, iegūstot naudu, lai nomaksātu mēģinājumu zāles īri. No šādas neapdomības labums nebūs nevienam. Uz koncertu nāk arvien mazāk cilvēku, agri vai vēlu grupu pārstās aicināt vai nemaksās honorāru. Protams, vēl ir iespēja nospēlet privāto vakaru firmas banketā un pēc tam sniegt koncertu klubā, vai arī koncertu sniegt divās pilnīgi dažādās vietās. Vēl ir liela starpība – vai tu spēlē bārā cilvēkiem, kuri nāk dzert alu, vai klubā savā koncertā. Ja grupa spēlē bārā, izkaidējot tur nejauši ienākušos cilvēkus, tad varbūt tur arī vajag palikt. Nevajag spēlēt lielākos klubos, koncertos, festivālos. Jā, ir dīvaini, ka grupas nespēj izšķirt prioritātes.

Daudz kas mainās, grupai sasniedzot zināmu popularitāti.

Jā, tā tas ir. Ja paskatās populārākas grupas – pēc izdota albuma nospēlē tūri un tad ietur pauzi. Veidojas zināms cikliskums. Parastām grupām, it kā parastām… Tikko iedomājos par „Soundarcade” , viņi nav nekāda ūber grupa. Bet tajā pašā laikā mēs vienmēr domājam līdzi – kur spēlēt, cik bieži spēlēt. Tā, lai nevienam neapniktu. Tad tu vari uz koncertu iegūt 200 klausītājus. Man liekas, jebkurai nopietnai grupai vajadzētu apsvērt, kur un cik bieži viņi spēlē.

Ja reiz tiek pieminēta grupa „Soundarcade”. Kā grupai veicās Igaunijā „Tallin Music Week”?

Kaut kas tur notika, bet gribētos vairāk jēgas. Mēs varējām dabūt vairāk, bet šobrīd ir ok. Nākamajam gadam esam sarunājuši vairākus festivālus. Pārliecinājos, ka Igaunijā ir interese par „Soundarcade” , jo parasti Lietuvā atsaucība bija lielāka nekā Igaunija. Tagad vismaz ir skaidrs, ko šīs lietas labā darīt.

„Soundarcade” mūzika stilistiski ir diezgan tāla no kopējās Baltijā populārās rokmūzikas gaumes. Labi, Igauņiem ir grupa „Talbot” …

Tieši to gribēju teikt! Igaunijā šīs mūzikas skatuve ir attīstīta, tāpat arī Somijā. Šīs abas valstis bija iemesls, kāpēc mēs apmeklējām „Tallin Music Week” . Katrā valstī ir auditorija, kuru interesē šāda veida mūzika. Jautājums – vai izdodas trāpīt pareizajā festivālā?

Pievēršoties festivāliem, „Fontaine Festival” šogad ir diezgan orientēts uz smago mūziku. Vai tas ir apzināti?

Nē, tā ir sagadīšanās. Sanāca daudz smago mūziku izpildošas grupas, kuras mums patika un mēs gribētu tās dzirdēt spēlējam festivālā. „Torture Squad” jau pāris reizes ir bijuši Latvijā, mēs gribējām viņus atkal uzaicināt. Dāņi „Phonomik”, mums labi draugi „SIA Radikal”. Grupa „Evil One” ir tūrē, mums likās, ka ir vērts viņus uzaicināt. Mēs netēmējam būt metāla festivāls.

Fontaine klubs, viesnīca ir rīdzinieku iemīļota vieta. Kā ir ar Liepājas publiku?

Liepājas publika ir vairāk sadalījusies. Pilsētā ir atvērti vēl divi klubi, līdz ar to daļa cilvēku apmeklē šīs jaunās vietas. Liepājniekus ir grūtāk dabūt uz Fonteinu nekā tas bija agrāk. Ļoti daudz cilvēku ir aizbraukuši no Liepājas, kur ilgu laiku nebija darba iespēju. Līdz ar to regulāro Fontaine apmeklētāju ir kļuvis mazāk. Viņi neapmeklē citas vietas, viņi vienkārši vairs nedzīvo Liepājā. Bet Fontaine vairāk apmeklē lietuvieši! Vasarās viesnīca ir diezgan pilna.

Fontaine pastāvēšanas laikā ir mainījušās muzikālās tenedeces. Vai tā ir pielāgošanās?

Nē, drīzāk pašiem iekšienē kaut kas mainās. Mēs nekad neesam prātojuši, vai mums vajadzētu vairāk regeja vai kādu citu mūzikas stilu. Tā tas nav. Mēs, protams, domājam līdzi, bet tas nav kā popmūzikā – ja roks neiet, tad spēlēsim uz sintezatoriem, lai ir maigāk. Mēs koncentrējamies uz to, kas mums patīk, un citiem arī varētu būt tīkams. Protams, ir korekcijas. Kad nodega klubs, mums vajadzēja pārveidot programmu. Biežāk brauca pašmāju grupas. Mēs skatāmies, kas notiek, bet neiespringstam uz stiliem.

Uz „Fontaine Festival” brauc satikt draugus. Un pa vidu atjēdzas – laba grupa uz skatuves spēlē!

Nu jā, personīgi man patīk festivāla attīstība. Man liekas, ka lielie festivāli 2007. un 2008. gadā bija nedaudz par traku. Mēs sākām no nepareizā gala. Man liekas, ka šis „Fontaine Festival” ir pareizais formāts, no kura attīstīties uz augšu. Nevis pārforsēt!

Es atceros, 2008. gada programma bija burvīga, bet apmeklējumu varēja vēlēties labāku…

Tā gada festivāla programma bija specifiska. Ierindas pilsoņiem daudzu mūziķu vārdi, piemēram, regeja leģenda Džimijs Klifs neko neizteica. Tiem, kuri neklausās regeju ir diezgan vienalga. Klausītāji, kuru muzikālā izglītotība ir zema, nepieņem nezināmus mūziķus, nezina stila aizsācējus un leģendas. Tāpat bija ar „Ten Years After”. Grupa kļuva populāra jau sešdesmito gadu beigās, spēlēja leģendārajā Vudstokas festivālā 1969.gadā, bet šeit neviens to nezina, vienkārši neinteresējas. 2007. gadā bija „Bloodhound Gang”. Tas bija forši, bet man liekas, ka ir labi, kā tas ir tagad! Tas nenozīmē, ka mums nekad nebūs lieli hedlaineri. Bet pagaidām šis festivāla formāts mūs apmierina.

Tu labprāt koncertiem angažē Latvijā nezināmas grupas. Kas tevi motivē uzdrīkstēties?

Kā nu kuro reizi. Bieži vien tās ir simpātijas. Grupa man uzraksta. Pēdējā laikā es pats speciāli nevienu neaicinu, bet arī tā mēdz būt. Kad izdzirdu ļoti labu grupu un liekas, ka koncertā viņiem ir jāspēlē. Ja vēl ir pareizais laiks, piemērots pasākums, grupa spēj atbraukt un jūtu, ka varētu notikt. Tad arī koncerts notiek.

Svarīga ir intuīcija?

Notiekti, citādi nekas nesanāk. Daudzi brauc koncerttūrēs. Ja man konkrētais datums der, mēs abupusēji spējam vienoties, tad viņi var spēlēt. Ir grupas, ar kurām ir izveidojusies draudzība. Piemēram, ar „All Day Long” spēlējot Somijas festivālā, ar mums tīkamu grupu tiek sarunāts, ka kopā spēlēsim koncertu Latvijā. Arī tā var to darīt.

Kādi, tavuprāt, vienkāršiem, ar mūzikas aizkulisēm nesaistītiem, cilvēkiem ir vislielākie maldi par kluba ikdienu?

Es nezinu. Ja kāds kaut ko pasaka, es varu atbildēt – tas tā nav! Bet tā uzreiz es nevaru iedomāties. Ir cilvēki, kas kluba menedžmentu neuzskata par darbu, bet gan par muļķošanos. Protams, daudzi cilvēki nezina, ko es daru, bet tas man pat patīk!

Kas ir trakākais, kas var notikt festivāla organizatoram?

„Fontaine Festival” laikā uz pāris stundām pusei no pilsētas izslēdzās elektrība. Tā gan nebija mūsu problēma, bet „Bloodhound Gang” tā aizdzērās, ka nokavēja citu festivālu. Mums nācās organizēt papildus transportu, lidojumu. Bet tādas lietas mēdz piedzīvot visi, kas nodarbojas ar organizēšanu.

Kas ir tavi šīs vasaras gaidītākie festivālu notikumi?

„Fonofestā” noteikti gribu redzēt un dzirdēt Frenku Tērneru. Viņš uzstāsies kopā ar grupu. Festivālā „Summer Sound” nav nekas konkrēts, ko gribu dzirdēt, bet mani interesē, kā festivālam veiksies. Ceru, ka labi! Festivāls ir jauns, ar lielu atvēzienu, un būtu pelnījis izdošanos. Varbūt nav smuki tā teikt, bet man pašam interesē „Laba Daba” (AL.:Edgars ir festivāla organizatoru komandā). Festivālā piedalīsies vairāks grupas, kuras es pats esmu gribējis redzēt – regeja, ska grupa no Krievijas. „Positivus” ir līdz šim spēcīgākā programma, bet tā mani nav spējusi ieinteresēt, jo ikdienā tādu mūziku neklausos.

Kas ir tavi „Fontaine Festival” favorīti?

Somu grupa „Mozes Hazy”. Es viņus atceros no MTV šova. Man iepatikās mūzika, bet nezināju, ka to izpilda viņi. Šogad „Mozes Hazy” festivāls sanāk pa ceļam, un viņi labprāt pieņēma uzaicinājumu. Esmu priecīgs par šo sagadīšanos! Viņi būs spēcīga koncerta grupa, spēlēs Fontaine Palace festivāla pirmajā dienā.

Foto: Anrijs Požarskis

Read Full Post »

Vakar 18.maijā  Nabaklab šauram interešu lokam koncertēja kanādiešu smagā metāla grupa „Voivod”. Apmeklētāju skaits nepatīkami pārsteidza, noteikti nebija šīs grupas leģendai adekvāts. Laika gaitā ir nācies secināt, ka tā okeāna krastā dzimušo underground Latvijā spēj novērtēt maza interesentu komūna, koncertos savācot līdz 100 cilvēkiem.

 „Voivod” savu darbību sāka 1982.gadā, vairāk ir bijusi pazīstama underground skatuves cienītājiem. Savu 29 gadu pastāvēšanas laikā ir radījuši daudzveidīgu smago mūziku, kā galvenos virzienus saglabājot progressive un thrash sintēzi. Neesmu „Voivod” , bet gan viņu skolēnu fane. Grupas daiļrade nozīmīgi ir ietekmējusi, piemēram, „Foo Fighters” līderi Deivu Grolu, un ne jau viņu vienu. Popularitāti piesaistīja „Metallica” bijušā basista Džeisona pievienošanās „Voivod”. Grupas sastāvā viņš nospēlē līdz 2009.gadam, pārmaiņas sastāvā, acīmredzami, ietekmē arī pārmaiņas klausītāju apmeklējumā.

Rīgā „Voivod” pārstāvēja divi orģinālsastāva dalībnieki vokālists Snake un basists Blacky,kopā ar viņiem arī ģitārists Daniels Mongrains un bundzinieks Maikls “Away” Langevins. Nabaklab koncerts bija šajā tūrē pēdējais. Nešaubīgi mazais apmeklējums mūziķiem prieku neradīja, bet klausītāji šķita nedaudz aizmiguši. Snake situācijas atraisīšanai izmeta pāris joku, nokāpa lejā pie skatītājiem, viņa pēdās vēlāk sekoja arī basģitārists. Dziesmā „Nuclear war”  pie mikrofona tika gandrīz visi pirmajās rindās stāvošie. „Voivod” koncerts nepārsteidza, taču mūziķu atdeve bija pietiekami kvalitatīva – pārliecinoša. Jaunā ģitārista Daniela melodiskie ģitāras soliņi, speed metāla enerģija, ietērpta progressive daudzšķautņu formā. Interesanti!

Setliste, savākta no bundzinieka Maikla ‘Away’ zoļu apakšas:

The Unknown knows

The Prom

Ripping headaches

Ravenous Medicine

Forlorn

Tribal Convictions

Global warning

Ex Periment

Nothingface

Missing Sequences

Kaleidos

Tornado

Voivod

Nuclear war

Astronomy Domine

Read Full Post »

Vai fakts, ka šajā nedēļā aizmiegu ar Iggy Pop krekliņu mugurā, kādā veidā ietekmē manus sapņus? O, jā, vai ziniet! Tie ir pietiekami muzikāli jau trīs aizvadītās naktis. Visspilgtākais uzplaiksnījums bija vakar, agrajā trešdienas rītā, kad tautā labi zināms multimākslinieks, ar ģitārista dotībām, mani aicināja piedalīties savā instalācijā. Viņš visu telpu – ne vien grīdu, bet arī sienas bija nolīmējis ar ģitāras pedāļiem – sarkaniem un dzelteniem, un mani aicināja tos izmēģināt. Process pārtrūka… Savādi pravietisks ievads manam trešdienas vakaram, kurā ar skaņu mākslu tradicionālā izpratnē “Nabaklab” ar koncertu priecēja pašmāju “Parara” un krievu grupa “The Grand Astoria”. Šīs grupas pārvalda ģitāras pedāļu spēku!

Valmieras grupa “Parara“, zem kuras nosaukuma afišā ir lasāms stilistiskais apzīmējums math rock, zīmēja muzikāli nevienlīdzīgas ainavas, akcentējot nemierīgo kontrastu starp harmoniju un disharmoniju. Lika aizdomāties, ka šī mūzika attēlo mūsu laikmeta cilvēka nervozitāti un svaidīšanos stap iespējām, ieguvumiem, zaudējumiem. Tieši šie kritumi un kāpumi rada dzīves “sāli”  – “Parara” to transfomē asos, neregulāros skaņu daudzstūros. Solītais viesis Edgars Rubenis šovakar tomēr iztrūka, bet viņa vietā stājās grupas “Gaserata” ģitārists.

Reizi pa reizei Latvijā ieklīst kāda amerikāņu stoner grupa vai šīs skatuves “ārštata” pārstāvji no citas zemes, šajā gadījumā no Krievijas. Es zinu, ko klausās Pēterburgas grupas  “The Grand Astoria”  mūziķi! Distancējos no vēlmes salīdzināt, un ļāvu savai domai aizpeldēt. Tā transfomējās sviedru lāsītē, kas no deniņiem lēnām ritēja lejup par manu ķermeni. Karstums un tuksnesis! Jā, “The Grand Astoria” varētu piedalīties “Desert sessions” – koncertos, kuru aizsākums ir meklējams 90-to gadu sākumā ASV Nevadas tuksnesī. lai būtu korekti, jāpiemetina, ka “The Grand Astoria” nevar nosaukt tikai par stoner , viņu mūzikā ir ārkārtīgi daudz improvizāciju (stoner visdrīzāk apdullinās ar monotoniem lejup skaņotiem basiem), kuras divu ģitāru dialogā skan jo īpaši krāšņi un labi “sit” pa smadzeņu krokām. Patika mūziķu skatuves ietērps – krāsaini un asprātīgi (piemēram, bundzinieks bija tērpies rozā un uz viņa krekla bija mikimausis. Sasmējos.) Publikas “The Grand Astoria”bija ļoti maz, tomēr es ceru, ka grupa LV atgriezīsies. Visprātīgāk to būtu darīt kāda festivāla ietvaros.

Read Full Post »

Muzikālos ārzemju viesus Latvijā var atpazīt pēc atvērtā, draudzīgā skatiena. Braucot tūrēs apmeklētās pilsētas vienmēr saplūst vienā, tāpēc ir svarīgs cilvēciskais faktors, tāpēc  mūziķi labprāt iepazīstas ar vietējiem. Vakar „Nabaklab” norisinājās post-rock/metal vakars, kura galvenie mākslinieki bija čehi „Five seconds to leave”, kas Austrumeiropu apceļo kopā ar saviem kolēģiem „ESAZLESA”. Noskaidroju, ka mūziķi ceļā atrodas jau piekto dienu, vakar spēlējuši Kauņā, bet vislielākais piedzīvojums esot bijusi Polijas koncerti. Izrādās, ka skvoterēšana vairs nav attiecināma tikai uz pamestu māju apdzīvošanu, bet šādi tiek rīkoti ļoti underground koncerti. Tādi abām čehu grupām ir bijuši vairāki. Kādu nakti esot izmitināti telpā ar +5 grādiem. Ceļā uz Latviju „Five seconds to leave” piemeklēja liela problēma – bundziniekam uzlēca 39 grādus augsta temperatūra, tāpēc vakara galvenie mākslinieki tā arī uz skatuves nekāpa. Bundziniekam ir dota viena diena izbaudīt Latvijas slimnīcu dziedējošos apstākļus, jo nedēļas nogalē grupas spēlē Tallinā notiekošajā postrock-metal festivālā. Acīmredzami doma par Igauniju čehus iepriecina. Grupas labi draugi ir igauņu duets „Talbot”, ar kuriem ir izveidojusies sadarbība koncertu organizēšanā. Atpakaļceļā  mūziķi sniegs koncertu viesmīlīgajos Preiļos. Tādas, lūk, čehu tūres aizkulises.

Foto: Ingus Bajārs (easyget.lv)

Read Full Post »

Vakar, 8. Septembrī Nabaklab norisinājās diskusija „Vai viegli būt māksliniekam?”, piedaloties dažādiem māksliniekiem, kuratoriem, teorētiķim, menedžerei un muzikologam. Ieskaitot diskusijas vadītāju Ilmāru Šlāpinu, kopā bija 13 cilvēki, un pilna zāle dažāda vecuma klausītāju. Diskusija, ar dažāda garuma monologiem ilga nedaudz vairāk par divām stundām, tāpēc grūti būs atstāstīt tās norisi, tomēr nevarēju neuzrakstīt nelielu kopsavilkumu, protams, miksētu ar krietnu devu personīgām pārdomām:

Man interesanta šķita doma par Mocartiem un Van Gogiem. Vieniem, kuri sava talanta mirdzumu izbauda vēl dzīvi būdami, un otriem, ne mazāk talantīgiem, bet neatzītiem un nabagiem. Arī vilciena guļamvagonu izgudrotājam sava veikuma novērtējums nebija tūlītējs, cilvēki nespēja pieņemt, ka vilcienā var arī gulēt – Jāņa Borga domu papildināja mākslinieks Aigars Bikše. Atskatoties gan uz 19. gadsimtu, gan uz aizvadītajiem „treknajiem gadiem” tika secināts, ka laika radītās pārmaiņas ir jārespektē arī māksliniekam, kura darbīgai ir aizvien grūtāk saņemt valsts atbalstu. Vai valstij, sabiedrībai un līdzcilvēkiem ir jābūt atbildīgiem par zudušajiem „Van Gogiem”, kuriem istabas stūrī putekļiem apklājas izcili šedevri? Mūsdienās mākslinieks nevar būt tikai meistars, viņam ir jābūt arī menedžerim vai jāsameklē zinošs speciālists. Andris Vītoliņš izdalīja projektu māksliniekus un praktizējošos māksliniekus, pirmie darbu uzsāk pēc projektu naudas saņemšanas, otrajiem darbs ir nepārtraukts. Vai īstenu mākslinieku neraksturo vēlme radīt neskatoties uz jebkādiem apstākļiem? Tika apskatīta arī valsts politikas vadlīniju ietekme. Nevar likt visiem gleznot karotītes un pēc tam gaidīt rezultātu – Aigars Bikše bija vakara kolorītāko citātu autors.

Labu domu izteica mākslas darbu pārdevēja – bērnībā pavisam dabiski mazie cilvēki apmeklē dažādus mākslas pulciņus. Lai gan vēlāk viņi savu karjeru neturpina mākslas nozarēs, tomēr iegūtās prasmes viņiem palīdz labāk lauzt robežas savā izvēlētajā darbā. Diemžēl cilvēki to aizmirst, un satiekot mākslas nozares pārstāvjus brīnās, ka mūzika ir nevis viņu hobijs, bet gan maizes darbs.

Diskusija bija nopietna. Vērojot dalībnieku ķermeņa valodu, varēja izdarīt dažādus secinājumus. Kad vārds tika dots klausītājiem, vēl vairāk izkristalizējās „mēs : jūs” pozīcijas. Kāda jauna uzņēmēja, mākslas cienītāja un entuziaste pārmeta diskusijā iesaistītajiem māksliniekiem sadarbības kūtrumu. Lai arī ir saprotama cilvēciskā sāpe, kas bieži piemeklē jaunus menedžerus ar tālejošām vīzijām, tomēr ar šādu publisku emocionalitāti jaunus sadarbības partnerus būs grūti iegūt. Politisko intrigu ierosināja kāds vīrietis, kas māksliniekiem norādīja viņu sociālo atbildību pret tiesisku un nacionālu valsti. Vīrs iekarsa tik ļoti, ka tika klausītāju apklusināts. Viņa kašķīgums kaitināja, taču, manuprāt, bija labs konkrētas sabiedrības daļas raksturotājs. Ir jāpieņem, ka Latvija savā būtībā ir ļoti tradicionāla valsts. Šis tradicionālisms bieži vien kļūst ļoti, ļoti stagnātisks, it īpaši situācijās, kad kategoriski atsakās dzīvot 21. gadsimtā. Mākslinieks kā mesija? Mākslinieks kā skanīgā tautas balss?

Vēl ir cita daļa sabiedības, caur caurēm piezemēti, kas vārdu „mākslinieks” izmanto kā sinonīmu vārdiem „dīvains, nesaprotams, uzpūtīgs pāvs un liekēdis”. Mja, ja pieņemam, ka saeimā sēdošais deputāts ir vidējā aritmētiskā tautieša portrets, tad iespējams varētu apgalvot, ka sabiedrības uzrunāšana māksliniekiem īpaši labi nevedas. Es būtu vēlējusies, lai diskusijā būtu vairāk apskatīts komunikācijas un uzrunāšanas jautājums. Jā, tika pieminēt, ka mūsdienās mākslas izglītības nebūt nav pirmāra nozīme, jo skatītājus uzrunāt arī biologu, filozofu un citu jomu speciālistu mākslinieciskās izpausmes. Tika uzdots retorisks jautājums: Vai arī vērienīgās mārketinga kampaņas nav savdabīga māksla? Nobeigumā aizraujoša bija Vītoliņa paustā ideja par haosa radošumu, šī doma bija dzirdama arī citu dalībnieku teiktajā. Proti, haosa, mūsu gadījumā ekonomiskās krīzes radītais haoss ir radošu procesu veicinātājs. Mākslinieki vairs nestrādā reklāmas jomā un atkal ir iemācījušies blēņoties!

Diskusija radīja pārdomas un lika aizdomāties par dažādu nozaru saistību. Mūsdienās nevar nošķirt tikai māksla, tikai mūzika, jo tajā savijās gan jaunās tehnoloģijas, gan mārketings, gan psiholoģija. Tā vairs nav tikai dekoratīva zīme, kas koši izrotā pelēko dzīvokļa sienu. Ir jāmācās saskatīt vairāk par čaulu un iepakojumu! Vai viegli būt māksliniekam? Tu vai nu esi vai neesi. Ja šaubies, tad noteikti ir grūti.

Read Full Post »

Idille. Jau trešo dienu pēc brokastīm galva ir pietiekami brīva no domām, lai rakstītu, bet vakarā atkal dotos uz koncertu. Trešdienas eksperiments “Canibal Corpse” izdevās kā jautri pavadīts vakars. Taču ar atklāsmi, ka tomēr neesmu metāliste, vismaz latviešu metālistu izpratnē. Laika gaitā šis muzikāli metāliskais monstrs ir izdzinis neskaitāmi daudz piesakņu, kuras apzināt spēj tikai īstens fanāts. Tā nebūšu es. Bet savu lauciņu es zinu – stoner/ drone doom metal, kas Latvijā ir diezgan nepopulārs metāla novirziens.Un tomēr šie muzikāli  žanri ir iespaidojuši pāris latviešu grupas kā  “Soundarcade” un “Tesa”  kopprojektu “Big Band”,  arī “Mona De Bo” pēdējo garadarbu.

Runājot par “Monu De Bo“, vakar 19. augustā viņi koncertēja Nabaklab . Lai gan cilvēki bija skaitliski maz, koncerta sākumā publika bija diezgan pļāpīga, taču pamazām pilnīgi pazuda mūzikā. Tā izpaužas drone burvība – ievelk sevī pamazām. Iztrūkstošos pūtējus šoreiz aizvietoja sintezatora iespējas. Interesanti, ka drone metāls tiek saukts arī par avangarda metālu, un tas, manuprāt, ir ļoti adekvāts apzīmējums. Koncerta ietvaros skaņa vairs nav tikai viena no neskaitāmajām skaņdarba sastāvdaļām. Tā pati par sevi ir individualitāte. Nemitīgie atkārtojumi rada hipnotisku noskaņu, tomēr no aizpeldēšanas citā galaktikā atmodina negaidītie efektu pielietojumi. Protams, neesmu jau nekādā meditatīvās mūzikas pasēdēšanā. Dziesmas laikā radušās emocijas tika neitralizētas aplausos. Laikmetā, kad steidzīgas domas piegružo prātu, drone minimālisms palīdz apstāties un attīrīties. Zaudēt daļu no savas nepacietības, vērojot skaņas transformācijas procesu.

Vakara galvenie viesi bija nīderlandieši “Modest Midget“. Savu koncertu viņi sāka ar  toreadoru maršu no operas “Kamena”. Pārņēma sajūtas, it kā uz skatuves stāvētu akadēmiskā mūzikas žanra pārstāvji, kuri nodomājuši brīvajā laikā “atlaist”, uzspēlējot rokmūziku.  Vokālista, solo ģitārista pedālim piemita spēja ģitāras skaņu pārvērst 18.gadsimta klavesīna tembrā, taču sintezatora skanējums atgādināja 20.gadsimta 70to gadu joniku, kas dominēja grupu “Urian Heep” un “The Doors” dziesmās. Nīderlandiešu dziesmām piemīt bezrūpīgums. Piemēram,  dziesma “Trubles in Heaven”   uzbūra bezrūpīgu hipiju ainu, ar zīmētiem baltiem mākonīšiem. Bet dziesmas muzikālā tēma no austrumnieciskas pentatoniksas pamazām aizplūst līdz valsim. Un skatītāju vidū atradās aktīvists, kas labprāt arī uzdejoja. Humora izjūta šiem vīriem ir laba!

Read Full Post »

Vakar 10.04 devos apskatīt jauno trendīgo vietu vārdā “Nabaklab”, kurā grupa “Backflow” ierakstīja savu koncertu.

“Nabaklab” atrast nav grūti – tas atrodas dažus desmitus soļu attālumā no Pulvertorņa, pretī Bastejkalnam. Kluba telpas ir interesantas – tūlīt pārkāpjot kluba otrajam slieksnim, pēc tam, kad naudiņu esi samainījusi pret zīmogu uz rokas, tavām acīm paveras gara bāra lete. Protams, var jau iet taisni, tieši iekšā “Retro Spector” salonveikaliņā, kur bez drēbēm var nopirkt gan retor lietiņas, gan labus ierakstus. Viena zāle ir paredzēta dejām. Tālākā virzība ir iespējama gan par labi, gan pa kreisi. Vari nokļūt smēķētavā vai mazajā bāriņā, kuram blakus atrodas bufete “Gauja”. Tā, apmetot lielo apli, pa garāko ceļu var nonākt līdz koncertu zālei.

Vakar “Backflow” koncerts bija ilgi jāgaida. Dzerot bumbieru sidru prātojām, kas ir šī vakara publika? Studenti, tīņi, biroja ļaudis? Galda galā jau miegu bauda viens no kluba apmeklētājiem, citi savu nervozitāti remdē, regulāri apmeklējot smēķētavu. Aiz sienas skan DJ, kurš spēlē Radio SWH formāta mūziku. Paga, paga…es domāju, ka atrodos radio “Naba” atbalstītā klubā, kurš aicina uz mūziku paskatīties citādāk. Pāris desmit minūšu pāri 23 uz skatuves tērpušies baltos kombinzonos beidzot kāpj grupa “Backflow”. Ir apritējuši divi gadi, kopš mūziķi izdeva savu albumu “Love and Peace”, un šovakar viņi klausītājiem prezentēs jaunākās dziesmas.

Priekšnesumu video iemūžina divi atkīvi operatori. 1/3 zālē sanākušie jūtams ir “Backflow” cienītāji – viņi enerģiski līdzdarbojas un dzied līdzi. Jāsaka, ka grupas jaunās dziesmas ir netipiski mierīgas un uzreiz nespēj manī raisīt sajūsmu. Aiz sienas dreb disene. Jaunais, vecais repertuārs mijās ar kaverversijām, tiek izpildīta arī slavenā “The Beatles” dziesma “Come together”. Jānis ielec publikā, bet Ēriks saplēš bungu plēvi. Bet es esmu ielēkājusi savus pavasara apavus. Koncerts visnotaļ izdevies, taču diemžēl šķita, ka tas interesēja mazāko publikas daļu. Pārējie snobiski baudīja savas personas iederību pavisam svaigā kluba interjēra sienās. Tāpēc esmu diezgan vīlusies. Varbūt pēc pāris mēnešiem, kad būs mazinājusies snobisko tusētāju interese par “Nabaklab”, šī vieta iegūs savu auru un es tur atgriezīšos.

Read Full Post »