“Age of Stones” 10 gadi

14. janvārī Studentu klubā savu desmit gadu pastāvēšanas jubileju svinēja grupa „Age of Stones”. Ballītes gaisotne bija patīkami neformāla, daudzreiz brīvāka nekā 2010.gada janvāra „Slaido blondīņu cirka” prezentācijā. „Age of Stones” viesi – grupa „Golden Lion” no Lietuvas un draugi „GhettoZloba”.

Iepriekš bija sanācis tā, ka „Age of Stones” garākās sarunas esmu ritinājusi tikai ar Niku un Valtu, bet šoreiz kluba aizskatuvē ir visi grupas dalībnieki. Aizvadītā gada nogalē „Age of Stones” sastāvs piedzīvoja izmaiņas. Basists Mareks pārcēlās uz dzīvi Lielbritānijā, bet viņa vietā ir nācis Jurģis, šķietami kluss, bet nenoliedzami asprātīgs un nešaubīgi talantīgs cilvēks. Pirms oficiālās dzimšanas dienas atzīmēšanas „Age of Stone” 8.janvārī jubilejas koncertu bija nospēlējuši klubā „Fontaine Palace”. Labi apzinoties, ka Liepājā piedzīvotie stāsti un nedarbi gandrīz vienmēr paliek Fontaine mēmo sienu apslēpti, tomēr apjautājos par Liepājā sastrādāto:

Niks: Kā bija Fonteinā? Zini kā bija Fonteinā!! Padomā tu pati, kā tu uzvestos nākamajā nedēļā pēc Jaunā gada „Age of Stones” ballītē? Tu taču neatdotu simtprocentīgi savus spēkus?! Nē, nu, es zinu, ka tu atdotu. Slikts salīdzinājums. Koncertu Uz „Fontaine palace” atnāca īstākie, uzticamākie fani. Pasākums bija ļoti intīms. Nebija pārāk daudz cilvēku, bet tie bija īstie! Bet tas jau tikai tūres sākums! Mēs zinām, ka nav izvēlēts foršākais laiks. Taču ar grupas dzimšanu ir līdzīgi kā ar bērniem. Vai bērns, piedzimis Līgo svētkos, nosaukts par Jāni un šī iemesla dēļ saņems tikai vienu dāvanu, būs par to priecīgs? Nē! Ja godīgi, tad svētkus taisa paši sev! Pēdējā laikā mums daudz kas ir mainījies gan grupas sastāvā, gan vispār dzīvē, tāpēc tagad ir laiks mums pašiem svinēt! Laiks paies un mēs atkal salīdīsim katrs savā alā. Bet Fonteinā svinējām līdz deviņiem rītā!

Jurģi, Tev tas bija pirmais koncerts „Fontaine Palace”?

Jurģis: Jā, var sacīt, ka tās bija ugunskristības! Es uz tik lielas skatuves…biju kāpis. ( atskan klātesošo smiekli)

Kā „Age of Stones” atrada Tevi?

Jurģis: Artis man piezvanīja. Vienu dienu aizdomājos, ka reorganizācija šobrīd notiek ne vien uzņēmumos, bet arī mūziķu aprindās. Mareks aizbrauca. Stulbi sanāk, ka grupas nepilnu sastāvu dēļ nevar turpināt spēlēt. Artis zvanīja un jautāja, vai mani interesē pievienoties. Atbildēju – kāda runa, protams!

Kāda ir tava iepriekšējā muzikālā pieredze?

Jurģis: Nekāda. Esmu spēlējis sev. Kas tieši tevi interesē? ( grupas biedri atkal tiek sasmīdināti) Muzikālās izglītības diploma man nav.

Niks: Jurģis ir ļoti pieticīgs! Man liekas, ka liktenī ir ierakstīts, ka vienam otrs ir jāatrod. Jurģim bija lemts šeit nonākt! Valmierā un tās apriņķī nav daudz cilvēku, no kuriem izvēlēties. Mums paveicās. Mana ideja bija šāda: mēs ar Valtu esam tie, kas esam. Ir svarīgi, lai Artis atrod cilvēku, ar kuru kopā var sastrādāties.

Artis: Muzikālajām spējām, vienlīdz svarīgs faktors bija sakarīgs cilvēks. Ir labi ne tikai kopā uzspēlēt, bet arī parunāties!

Jurģis: Par ko mēs tik nerunājām…

Artis: Jā, par ko mēs tik nerunājām! Ir svarīgs cilvēciskais faktors. Kad grupa savācās tikai spēlēt, tas nav forši. Lai nav tā – man ir diploms, es māku paņemt do-jo-re, mēģinājums ir piektdien, un tad arī tiekamies!

Niks: Dzīve mainās! Viss notiek kā tam ir jānotiek. Un tu nevari neko ietekmēt. Mēs esam priecīgi, ka atradām cilvēku, kas mums der arī garīgi. Mēs turpinām darbību! Bija viens brīdis, kad man šķita, ka desmitgadi mēs varam arī nesagaidīt, ka normālā sastāvā nevarēsim sniegtu sakarīgu koncertu.

Jums aizvadītajā rudenī bija negaidīti akustiskie koncerti, par kuriem zināja tikai daži!

Niks: Mēs esam viltīgi! Tu nekad nevari zināt, kurā mirklī instrumentu grupai var pievienoties vijole, bass, kad tiks pasaukts bundzinieks. Piemēram, koncerts „Space Dog”, kurā bija plānots uzstāties tikai mums ar Valtu, bet negaidīti mums pievienojās arī pārējie. Viss notiek spontāni!

Šeit visi ir savējie! – pirms kāpšanas uz skatuves situāciju komentē Niks. Savējie, manuprāt, tas ir „Age of Stones” veiksmes atslēgas vārds. Klausītājs jūtas dzīvespriecīgo, viesmīlīgo valmieriešu gaidīts. Lai no kuras pilsētas jūs būtu, mēs visi tā vai tā beigsim Valmierā! – arī šī zelta doma izskan koncerta laikā, taču raksturo grupas attieksmi arī citos koncertos. „Age of Stones” jubilejas koncerts ir enerģisks desmit gadu laikā radītās mūzikas pārskats. Tiek sākts ar debijas albuma „Sapņojiet” dziesmām, turpināts ar 2000.gada sākuma SWH priekšnams hitu „I can be your man” , kad piepeši uz skatuves nāk pirmie sveicēji grupas „AK69” dalībnieki! Ilgi nav jāgaida, kad viņu pēdās seko aktieru grupas „Pferde Post” pārstāvji ar savu apsveikumu, demonstrējot īstenu vīru draudzību tās vislabākajā izpausmē! Grupas patiesā atbrīvotība ir lipīga, un klausītāji uz interakciju nav mudināmi. Publikai tiek pieteikts jaunais basa ģitārists, kas solo izpilda Barikāžu laikam piestāvošu dziesmu „Starp krustcelēm” , ko pavada klausītāju koris. Balsis ir iesildītas, klātesošie bez problēmām nodzied arī „Age of stones” dziesmu „Krīts”. Solo iespēja tiek arī Valtam, dodot mazu atelpas brīdi pirms mešanās trakā riņķa dejā. . Koncerta noslēgumā izskan „Beidzam Valmierā” , taču nekas vēl nav beidzies…

Kam vēl jābūt? – jūs jautāsiet. Atgriezīsimies pirms pāris stundām aizskatuvē…

Niks: Gribu pastāstīt par mūsu projektu „Kas būs, būs”. Tajā piedalās visi! Arī tu vari piedalīties!

Artis: Ja tu māki spēlēt ne ģitāru, ne bungas, ne akordeonu, ne ukuleli, ne vijoli, ne tamburīnu, ne šeiketi.

Kā ar Trijstūri?

Niks: Trijstūri varētu. Tu jau vari sākt apdomāt piedalīšanos projektā „Kas būs, būs”!  Šovakar būs izmeklēta programma, kuru izpildīs cilvēki, kas jau ir sastrādājušies. Taču nākotnē visi, kas vēlas piedalīties projektā, var rakstīt man uz draugiem.lv, ja viņi mācēs kaut ko muzikāli parādīt,es viņus pieņemšu!

Artis: Unikālais „Kas būs, būs” projektā ir tas, ka ir bijuši trīs koncerti, un ir trīs dziesmas. Tās katru reizi skan savādāk – ātrāka, lēnāka, īsāka. Arī sastāvs ir mainīgs, jo kāds, piemēram, nevar paspēt uz koncertu. Vienīgo ierakstīto dziesmu var dzirdēt slavenajā portālā draugiem.lv! Tā ir netīrā versija ar visiem dialogiem!

Niks: Re, „Kas būs, būs” akordeonists! Pastāsi par „Kas būs, būs!”

Vilnis (“Ghettozloba”): Esmu „Kas būs, būs!” akordeonists. Akordeonu spēlēju astoņus gadus, un tagad baudu šī darba augļus!

Niks: “Kas būs, būs!” radās vasarā, mūsu dzimtajā Valmieras pusē. Draugu kopā sanākšanā pie ugunskura improvizējot. No sākuma dziesma bija ļoti izplūdusi…

Vilnis: To var noklausīties draugos! Mēs taču to neslēpjam!

Niks: Mēs jau nekaunamies! Popmūziķi parasti savus sūdīgākos ierakstus slēpj, mēs gan parādām! Tu esi atbildīgs par to, ko nospēlē, lai arī kādā kunga prātā tu būtu! Un šovakar jūs šo skaņdarbu dzirdēsiet! Pavisam citā versijā, stingrākos rāmjos!

Nedaudz pirms trijiem naktī „Kas būs, būs!” vīru orķestris skatuvi ieņēma ļoti operatīvi. Instrumentu daudzveidību izkrāsoja arī sirsnīgi spēlētā basa ģitāras kaste. Pirmā dziesma, jau solītā daudzas versijas piedzīvojusī dziesma “Kas būs, būs!”, tai sekoja leģendārā „Skaisti” un drošsirdīgi izpildītā Valmieras himna. Atkārtot un turpināt būtu iespējams līdz rītam, bet noslēguma saldākais elements bija dzimšanas dienas kūka. Garšīga un brīnišķīga, noteikti darināta mājas virtuvē. Kamēr veldzēju savas garšas kārpiņas man tiek izstāstīts, ka patiesībā grupas dzimšanas ir ļoti cieši saistīta ar Nika dzimšanas dienu, kas tika svinēta pirms divām dienām 12.janvārī. Cik vecs ir Niks? – es jautāju Valtam. Arī viņam ir desmit – Valts smaidot atbild. Jo agrāk sāk, arī jaunību var saglabāt, sagaidot savu desmitgadi!  Taču ne par jaunību šeit ir stāsts, bet gan vīru draudzību, kuru mūsdienās nebūt nav tik viegli saglabāt.

Vairāk informācijas par nākamajiem “Age of Stones” pasākumiem meklējiet šeit. Kūka netiek apsolīta, bet jautrība gan tiks garantēta!

Foto: Oskars Kupše www.rocknphotos.com

Read Full Post »

Age of Stones “Slaido Blondīņu cirks” ballīte

Janvāra beidzamā 29. piektdiena grupai „Age of Stones” bija aizraujoši nogurdinoša. Benzīns dīzeļa vietā ir iemesls piedzīvot negaidītu stāstu, kuram ballīte ir vajadzīgais noslēgums. Nama tēvu pienākumi liek grupas mūziķiem nemitīgi mainīt atrašanās vietu. Cilvēku kustības plūsmu acu zīlītēm šaudoties, vēro mani šī vakara sabiedrotie – tie, kas ar dažāda kalibra stroķiem, tas ir fotoaparātiem, rokās. Anrijam acu zīlītes regulāri šaudās kā pingponga bumbiņas. Jāņa skatienu aizsedz, bet arī asina briļļu stikli, bet Indra – viņa pēta lēni, ar lielām jautājošām acīm. Šajā vakarā zāle ir pilna ar kamerām, kas to pārvaldītājiem sagādā nervozāku mīdīšanos skatuves priekšā.

Pirmos muzikālos sveicējus grupu „Laime Pilnīga” nebiju dzirdējuši kopš Liepājas pludmales festivāla. Šāda nepārsātināšanās ar koncertiem vienmēr sagādā lielāku klausīšanās prieku pēc principa – uzmini nu, kas ir mainījies? Ir mainījies. Piemēram, „Queen of Light” ir kļuvusi īsāka, bet dinamiskāka. Arī Ervīna košais krekls pievilka skatienu.  Patīk, tāpat kā Nika krāšņā miroņgalvas broša. Grupa „GhettoZloba” skatītājus sapulcina jau skaņošanās laikā, apliecinot, ka zāles kvorumu veido valmierieši. Viņu spēlētā mūzika atbilst terminam alternative, un dziesmu vārdi labi skan latviešu valodā. Solista mikrofons, kas ir pāsiets ar izolācijas lenti, sagādāja jautājumu – kāpēc tā? Zemie griesti traucēja parādīt citādāku miķa pielietojumu. Bet vispār man beidzot ir ballīte un es daudz neanalizēju. Bārmenis man lielā glāzē ielej tomātu sulu, kuras mērķis ir neitralizēt manu izsalkumu. Melni salmiņi noteikti veicina sarkanā šķidruma momentānu pazušanu.  Ceturtdien ap šo pašu laiku es trīcēju drebuļos, tāpēc piektdiena tiek dzīvota veselīgi, bet ne mazāk jautri.

Manuprāt, „Age of Stones” savu koncertu atklāja ar dziesmu „Slaido Blondīņu Cirtas”, kurai sekoja „Bēru Maršs”. Grupa dziesmu maiņā ir uzņēmusi ātru tempu. Tiek spēlētas jaunā albuma dziesmas.  AOS koncertos labi izdodas formulas: mūziķis – klausītājs – mūziķis vai, tā sacīt, riņķveida enerģijas kustības realizācija.

Pēdējos koncertus AOS uz skatuves labprāt pievienojas savdabīgi „viesi”, kuru uzvedība publikā raisa jautājumus.  Ar situācijas improvizēšanas spējām kolektīvam viss ir kārtībā. Neveikli dīvaino situāciju nomainīja strauja noskaņu maiņa. Dziesma „Aplis” bija akustisks pārsteigums – abu sešstīgu ģitāru turētāju duets, tiesa gan, dzīvajā variantā vēl slīpējams, taču par pašu ideju man bija  liels prieks. Arī dziesma “Vasara” šķiet ļoti spēcīga dziesma.  AOS spēlējas kā ar mūziku, tā ar lirikas daudzveidību, lieliski izbēgot no banāliem, sen pārklausītiem salīdzinājumiem, epitetiem un paradoksiem, ar kuriem mēdz slimot daudzas rokgrupas.

Publikas uzkurināšanu bija uzņēmies viens blonds džeks, kas nereti uzleca uz skatuves malas, ar plašu roku atvēzienu diriģēdams publikas kustības. Par šādu entuziasmu viņš tiek prēmēts ar Valmiermuižas alu. Man liekas, ka tieši publikas karsēšanā slēpjas pašu AOS spēks.  Protams, netiek aizmirsts pirmā albuma hīts “Beidzam Valmierā”. Mazais pārsteigums ir pērno Ziemassvētku populārākā dziesma RATM koveris “Killing in a Name of”.  Galu galā ir arī vnk “Skaisti” – piedziedājumā man blakusstāvošais Jānis pasmīn. Zinu, viņš dzird to, ko nemaz Niks nedzied, bet tas jau ir cits stāsts. Par šo vakaru dzirdēju foršu salīdzinājumu, izdevies tāds miniatūras rokfestivāls!

Pag, vēl bija pēdējais! Edža Niknais ar milzīgu nokavēšanos tika uzstumts uz skatuves. Tur viņš patiesi atzīstoties nespēkā, bet tīri tā OK manierē un laika stundai atbilstoši veltīja katram no „eidžiem” vienu no savām dziesmām gan par to dzimšanas dienu, gan par zirga lūpām. Vienu arī par kaut kādām biksītēm, liekot man saausīties, vai tik neatskan slavenā „Varavīksnes Staļļa” pirmais hīts. Laikam pārklausījos. Trijos naktī tā mēdz gadīties.

Foto: Indra Kļaviņa

Read Full Post »

AOS 1/2

Solītais turpinājums seko.

Ceturtdien, 14. janvāra vakarā, mēs skype runājām ar „Age of Stones” idejisko ģeneratoru Niku Jaunzemu. Sākotnēji vieglā un nepiespiestā gaisotne, ko bija radījusi latviešu uzvara hokejā, pārauga filozofiskās pārdomās.

Lai gan es Niku pazīstu tikai trīs gadu, tomēr uzdrošinātos apgalvot, ka šajā laikā viņš ir kļuvis radoši daudzveidīgāks, kā nekā viņš ir pēdējo divu grupas klipu režisors. „Man mūzika nav izklaide. Tā ir mana valoda” – definē mūziķis, un viņa skatuviskā ekspresija ir pieņēmusies spēkā. Kaut gan idejas un nosaukumi pie viņa atnāk negaidot, tas nebūt nenozīmē, ka nejauši. Radīšanas impulsam vienmēr ir kāds pamats, cēlonis, kas ir meklējams paša zemapziņā un pasaules redzējumā.Un Niks man stāsta par tām lietām, par kurām nedomāja divdesmit gadu vecumā, bet kuras mēdz nodarbināt viņa prātu tagad. Galu galā mēs nonākam pie secinājuma, ka tā tiek dzīvota dubultā dzīve. Un tieši par to arī ir jaunais „Slaido Blondīņu cirks” – te neloģisko, te aprēķinu izkalkulēto dzīves spēli.

Albuma vecākā dziesma „Krīts” ir trīs gadus veca, bet jaunākā esot radīta tikai pirms pusgada, taču klausītāju uzmanību nekavējoties piesaistīs dziesma „Lauriks” – „Nē, tā dziesma nav par Lauri. Nosaukums radās pavisam nejauši, taču nešaubos, ka arī viņam dziesmas saturs ir labi pazīstams” atbild man Niks, piemetinot, ka apbrīno Laura Reinika spēju izturēt publikas milzīgo uzmanību. Arī muzikāli grupa arvien paplašina savas robežas. Kā nākamo ir plānots radīt akustisko programmu, taču kopumā „Age of Stones” gadījumā mūzika kļūst smagāka. Par mūziku nākamajā reizē, kad pati  savām ausīm būšu dzirdējusi „Slaido Blondīņu cirks”

Read Full Post »

Age of Stones 1/1

Vakar 12.janvārī grupas „Age of Stones” vokālistam Nikam bija dzimšanas diena, ko mēs abi ar grupas ģitāristu Valtu pieminējām sēžot Rock n Riga un „breinstormojot” idejas relīzei par otro „Age of Sones” albumu „Slaido blondīņu cirks”. 29. janvārī albums beidzot būs pieejams! Man, protams, liels prieks, jo visu mūsu pazīšanās laiku jau trīs gadu garumā šis darbs ir bijis galvenais sarunu temats. Albums paņems uz vizuālo pārsteigumu, bet arī dziesmu temati ir labi. „Slaido blondīņu cirks” man raisa asociācijas ar to, nu, citādāka veida presi…. – es vakar teicu Valtam. Viņš atplauka platā smīnā. Tas dzīvesprieks! Smaidīt „eidži” māk  un dara to iepriecinoši bieži! Lai gan patiesībā AOS ir tāda kontrastu duša, jo viņu mūzikā ir ļoti daudz skumju – personīgas, laikmetīgas. Dažādas. Mana jaunākā mīļākā dziesma „Bēru maršs” tomēr netikšot spēlēta koncertos. Interesanto ritma maiņu cilvēki īsti nesaprot. Un tomēr viņi mani vienmēr māk paraut gaisā. Reiz, Fonteinā tādā veidā pazaudēju zābaka zoli. Ne velti pati grupa mēdza nēsāt kedas, kā jau tas garāžas grupai pienākas. Nezinu, kas džekiem tagad ir kājās, taču pie kājām pedāļu esot kļuvis vairāk, un garāža dārd arī 9.grupas “Age of Stones” pastāvēšanas gadā. Starp citu, nesen atradu savu pirmo interviju ar Niku un Valtu. Jā, tikai vakar uzzināju, kādi stāsti patiesībā slēpjas zem dažām atbildēm. Paiet laiks un  esmu aizkulisēs. Biogrāfiste. Un Valts atkal smaida- Jā, kādreiz varēsi grāmatu uzrakstīt, lai gan nē, drīzāk bukletu. Grāmatai vēl nepietiek infromācijas.

Saglabājiet uzmanību, jo turpinājums sekos….

Read Full Post »

Soundwave 2008

Katru gadu konkursā „Coca Cola Soundwave” visā Eiropā tiek atklāti jaunie talanti, kas vēlāk satiekas milzīgā festivālā „Coke Live Music” Krakovā – Polijā. Šogad tā būs grupa „Laime Pilnīga”!

Jaunu grupu konkursa fināls notika dzīvās mūzikas izpildītājiem diezgan neierastā deju klubā „Essential”. Kamēr, piemēram, Vācijā „Coca cola Soundwave” konkursa fināls notiek tūkstošu apmeklētā festivālā „Rock am Ring”, Latvijā pasākums izcēlās ar viduvēju apskaņošanu un nedaudz labāku apmeklējumu.
Liepājas rokgrupā „Coming soon” katra mūziķa instrumentam, solista Ulda balsij ir savs individuālais skanējums, taču nedaudz pietrūkst vienotās muzikālās saķeres. Man ausī tiek minēts, viņos kaut kas ir no grupas “R.A.P.”…
Grupa „Age of Stones” – lāga džeki ar labo humora izjūtu! Būs kā enerģijas dzēriens pēc negulētas nakts. Saķere šīs četrotnes starpā ir lieliska, taču, kaut arī grupa pastāv jau piecus gadus, tā pa īstam džekiem nav izdevies izsisties. „Mēs visu mierīgi” smaidot atbild ģitārists Valts.
Lai uzvarētājus grupu „Laime Pilnīga”, jums būtu jāpaviesojas grupas mēģinājumā. Strādājot pie jaunas dziesmas viņi viens otru jūt empīriskā saskarsmē, nekādu strīdu, konfliktu. Tāda musketieru vienotība un harmonija, kura uz skatuves atklājas vēl spēcīgāk. Pirmajās skatuves rindās pulcējas meitenes, arī otrajās un visās nākamajās.

Patiesībā visās lietās veiksmes formula ir pareizā saķere. Ar ko jūs to uzlabojat – ar emocijām, cepamo eļļu, alkoholu, vazelīnu vai ko citu, ir atkarīgs no jums. Tomēr, ja pareizie cilvēki satiksies, tiks darīti milzīgi darbi! Piemērs – grupa „Laime Pilnīga”!

Read Full Post »