Jau tagad varu teikt, ka aizvadītās nedēļas nogales (6.- 8. VIII) festivāls „Laba Daba 2010” ir mans šīs vasaras notikums! Nešaubīgi programma bija muzikāla gardēža izmeklēta, un arī mūziķu priekšnesumi nebija ikdienišķi. Laika apstākļi bija debešķīgi, un publika pieaugusi un ar savu attieksmi! Bet visu no sākuma…
Pasākums notika Ratniekos (10 km no Siguldas) LU atpūtas bāzē. Teltis tika celtas ārpus festivāla teritorijas plašajā ābeļu dārzā, bet darbība norisinājās kādus 100 m tālāk. Mūziku varēja klausīties uz četrām skatuvēm, kas bija nosauktas dzīvnieku vārdos. Lielākā skatuvei bija lāča vārds, suņa skatuve atradās stallī, kur pārsvarā skanēja pankroka iedvesmota mūzika. Eža skatuve vislabāk patika folk un etno mūzikas cienītājiem, bet DJ ligzda muzikālus spārnu švīkstus veica dīdžeji. Patiesībā festivālu apraksti ir neizsakāmi nogurdinoši. Lai būtu informēta, man nepārtraukti būtu jārotē no vienas skatuves uz otru, taču šādai darbībai arī nav liela jēga – noklausoties mazu gabaliņus kopējās ainas mozaīka sanāk pārāk kubistiska. Tāpēc „Laba Daba” izbaudīju no sākuma līdz beigām. Lūk mani visspilgtākie iespaidi:
„Dzeltenie Pastnieki” ilgi nevarēja tikt galā ar savas aparatūras vadiem, taču Ingus Baušķinieks pauzi
padarīja par daļu no performances. Šoreiz klausītājiem bija jāiztiek bez „Milžu cīņas”, jo „Dzeltenie Pastnieki” bija nolēmuši stāstīt „Alise Brīnumzemē” muzikālu pasaku. Grupa bija atbilstošos tērpos, dejotāji atainoja pārējos personāžus – kaķus, cūkas, bruņurupušus un dejojošas galma-dāmas zivis. Visnotaļ neierasts sirreālisms Latvijas vasaras festivālu skatuvei. Tas klausītāju sejā raisīja mulsumu, smīnu, bet galvenokārt ziņkārību. Savdabīgā performance deva pievienoto – unikalitātes vērtību, jo šaubos, vai „Dzeltenie Pastnieki” šo priekšnesumu drīz vien atkārtos. Manas aizdomas vakar apstiprināta bufetē “Gauja” dzirdētā Baušķinieka saruna, kurā mūziķis šaubījās par šāda šova veiksmi Rīgas koncertu vietās. Festivāls deva labu iespēju!
„Gas of Latvia” es vēlējos dzirdēt jau sen, taču man pilnīgi nesanāca pa ceļam. Andris Indāns, tērpies sūnu zaļā kreklā, atradās skatuves kreisā malā, bet Katrīna Neiburga, video instalāciju vadītāja, ieņēma labo stūri. Uzstāšanās bija krietni aizkavējusies, tāpēc stallī atradās vien izturīgākie. Iespējams pusmiega stāvoklis ļāva labāk sajust elektronikas hipnotisko pulsēšanu. Skaņdarbu garums ierasti tuvojas 20 minūtēm, kuru laikā var aizceļot uz citu galaktiku. Kā man stāstīja kāds elektronikas fans – šim mūzikas žanram piemīt atbrīvojošs bezpersoniskums, iztrūkst ziepju brubuļa ego. Un tomēr pauzēs atskanēja aplausi, vai nebūtu pareizāk aplaudēt beigās? Gribētu pieņemt, ka šāda veida mūzikai ir zināma līdzība arī ar concerto grosso.
Grupu “Baložu Pilni Pagalmi” es iepazinu pirms pieciem gadiem, taču pēdējos trīs gadus es nekādīgi nespēju tikt uz BBP koncertu. Sēdēju laimīga mīkstajā zālītē un secināju, ka burvība nav zudusi! BBP piemīt patiess draiskulīgums, ko pieaugot mēs tik ļoti novērtējam mazos bērnos. BBP ir asprātīgi – šķietami vienkāršie dziesmu vārdi sevī ietver smalku viltību, humoriņu. BBP mēdz būt sāpīgi, taču ne festivāla “Laba Daba 2010” ietvaros.
Lēcien – solis pa kreisi – lēciens – solis pa labi – grupu “Voiceks Vosika” nav iespējams klausīties stāvot kā sāls stabam. Godīgi – man nav ne jausmas, ko viņi dzied, taču izdejojusies es biju pa pirmo! Līdzīgi arī ir ar “PND“, taču viņu dziesmas kļuva par agrā rīta dungojamām melodijām. Cilvēkiem ļoti patika Lietuvas DJ kolektīva “Baltic Balkan” tempermentīgie ritmi. Protams, pie tik siltas nakts, skanot ukraiņu vai serbu galda dziesmai prāts bez mudinājuma iejūtas karstasinīga horvāta ādā.
Neilgi pirms svētdienas saullēkta, kad tumšākā nakts stunda pamazām sāk izplēnēt, uz skatuves kāpa „Big Band” – grupu „Soundarchade” un „Tesa” mūziķu instrumentālā apvienība. Augstas pastiprinātāju sienas, zemu noskaņoti instrumenti, sinhronitāte, dinamikas modulācijas un spēles ar ēnām, prožektora radītām un dvēselē dzimušām – „Big Band” bija festivāla muzikāli vissmagākais priekšnesums. Psihotorpas sajūtas, kuru iersome ir meklējama ASV stoner/doom/sludge metālas skatuvē – Latvijā vēl visnotaļ neizzinātā.
“Laba Daba 2010” svētdienas rīts. Mīkstais zāles paklājs ir nomētēts ar plastmasas glāzēm. Mātes dabas labā varēja ierīkot vairāk atkritumu urnas. Pēc otrās festivāla dienas cietais uzkalniņš, kas guļot teltī nelāgi spieda muguru, vairs nebija jūtams. Nogurums mēdz būt tik lielisks!
Foto: Andris Taškāns (easyget.lv)
Aiga Leitholde
Muzikālas piezīmes 