Feeds:
Ziņas
Komentāri

Archive for the ‘RnR Stāsti’ Category

Par ceļabiedriem

Ir grupas, uz kuru koncertiem tu plāno doties, bet atkal un atkal nesanāk. Ir grupas, kuras ik pa laikam ir jāredz, lai zinātu, ka pasaule ir kārtībā. Bet vēl ir grupas, ar kurām vienkārši ir pa ceļam. Tāpēc fakts, ka Gustavs Terzens mani ir sarunājis rakstīt par ‘’SIA Radikal’’ nedaudz vairāk kā parasti, mani nemaz nepārsteidz. Kamēr lielie vīri ar drošo stāju lika tautai hedbengot, es mūziķu staltā stāva aizvējā laika posmā no 2008. – 2011.gadam esmu redzējusi daudz ‘’SIA Radikal’’ koncertus – lieki nejautājot, īpaši neraujoties, nepiefiksējot datumus, bet vienkārši esot tur, kur, man tobrīd jābūt.

Bet vispār vīri nemaz nenojauš, cik lielu netveramo ieguldījumu viņi ir devuši manā kā mūzikas žurnālistes attīstībā. Viens stāsts ir šāds: 2008.gada 20. jūnijs man bija īpašs – pēc mērķtiecīgām sarunām un veiksmīgas sakritības dēļ man bija iespēja piedalīties Metallica preses konferencē. Man bija 20 gadi, es biju nobijusies un sajūsmināta vienlaicīgi. Intervija notika aplī, kopā esot dažādiem Baltijas medijiem. Pa vidu Robs Truhiljo. Man bija lampu drudzis, lai pilnīgi neizblamētos, es klusēju. Man blakus sēdēja Dainis – mierīgs, pārliecināts un jautājumos aktīvs. Šādās situācijās ir svarīgi saprast, ka par spīti savām bailēm, tev no situācijas ir jāņem viss, ko vari dabūt. Gala rezultātā, pateicoties Dainim, raksts sanāca lasāms, Robs bija uz žurnāla vāka, bet manī radās spīts – rakstīt, rakstīt un vēlreiz rakstīt, lai varētu sevi saukt par mūzikas žurnālisti. Es rakstu jau piekto gadu. Tas ir tikai viens no stāstiem.Ņemot vērā, ka nekas nenotiek nejauši, mēs nonākam arī pie tā, ka arī dots devējam atdodas. Dažāda interesanta ar ‘’SIA Radikal’’ saistīta informācija sekos tuvākā mēneša laikā.

Horns up!

Read Full Post »

TveršanaTas notika klubā Melnā Piektdiena aizvadītā gada 15.decembrī. Es stāvēju bāra letes vienā galā, tērzējot un vērojot sanākušos. No tumšmates kreisā pleca uz mani noraudzījās ‘’The Rolling Stones’’ ģitārists Kīts Ričards. Šī tumšmate bija Krista Shepherd, un man bija jāpajautā:

Kas Tev ir ar Kītu Ričardsu?

Tas ir labs jautājums! Tas sākās 4.klases klases vakarā, kuram es biju pieteikusies nest mūziku. Es atnesu Frenku Sinatru, Elvisu Presliju, ‘’The Rolling Stones’’, un neviens mani nesaprata. Tajā vakarā es uzzināju, kas ir ‘’Spice Girls’’ un Eminems – es nevarēju iedomāties, ka tāda veida mūzika eksistē. Man bija ‘’The Rolling Stones’’ periods. Kādu laiku man bija dilemma ‘’The Rolling Stones’’ vai ‘’The Beatles’’, beigās Ričardsa šarms mani pievārēja. Tā kā ‘’The Rolling Stones’’ šogad aprit 50 gadi, es šo faktu simboliski godināju, uzliekot Ričardsa ģīmi uz sava pleca.

Mikam Džegersm lūpas lielākas, mēle ir asāka.

Jā, Miks Džegers ir – ’’ hei, ejam daram’’! Bet Ričards ir ‘’fuck this shit!’’- nihilists, un man tas patīk.

Kamēr citiem bija ‘’Spice Girls’’, tu uzaugi ar rokenrolu. Kā šī mūzika tevi atrada?

Es mājās atradu kasetes. Pilnīgi nopietni! Ja tev acu priekšā uz galda stāv blūza izlase un tev ir uzdāvināts pirmais maģis, tad tu citu mūziku neklausies. Neatceros, ka kāds no mūsu ģimenes būtu klausījies blūzu. Tās kasetes maģiski uzradās. Es tikai atceros to klases vakaru. Es uzliku Elvisu un visi par mani smējās. Tas bija sliktākais vakars manā mūžā.

Kā tas tālāk turpinājās?

Es biju iepazinusies ar Eminem. Mammai izdīcu viņa albumu. Tolaik bija iznācis ‘’Eminem Show’’ un es pamazām atklāju hiphopu. ‘’Spice girls’’ vairs nevarēja atklāt, jo viņas bija izjukušas. Labi, ka tā.

Vai Tu uz biji Lady Gaga?

Nebiju, bet viņa gan ir lieliska vecene! Man viņa patīk. Man viņa labāk patika tad, kad viņa vēl bija resna, spēlēja klavieres flipflopenēs un rūtainās kleitās. Tagad viņai visa kā ir par daudz, to ir grūti uztvert.

Tu atceries savu pirmo koncertu?

Iespējams, tas bija ‘’Scorpions’’, kad viņi pašu pirmo reizi bija Rīgā. Man tā blice patika! Tolaik mana muzikālā gaume veidojās no tā, ko man krustēvs, AC/DC fans, ieteica. Nebija tā, ka es pati gāju un atklāju rokenrolu.

Man šķiet, ka rokenrolu Tu esi atklājusi! Kas ir rokenrols?

Tas ir labs jautājums! Es bieži domāju, kur beidzas rokenrols un kad ieslēdzas hārdkors?! Es to robežlīniju vēl neesmu atradusi. Esmu gan to pārkāpusi. Tās robežas ir mānīgas.

Tu joprojām labprāt klausies blūzu. Kā, Tavuprāt, blūza sāpi var izstāstīt latviešiem?

Es arī gaidu, kad man kāds to izstāstīs. Ik reizi, kad uz Bites Blūza klubu atbrauc viesi no ASV, es cenšos ar viņiem papļāpāt. Katrs kaut ko pastāsta. Jūdžins Haidavejs Bridžes ( Eugine Hideaway Bridges), ar kuru kopā es braucu uz Igaunijas blūza festivālu, centās izskaidrot blūza lirikas nozīmi. Viņaprāt, mēs, baltie cilvēki, to uztveram pārāk burtiski, bet teksts ir jāuztver plašāk. Zigim (Bites Blūza kluba īpašnieks) bija viena atbilde – lai saprastu, ir jārok! Reiz, skolas projektam intervēju Zigi. Viņš teica – kamēr citi gāja līdzi laikam, sekoja rokenrola attīstībai, tikmēr viņš raka atpakaļ, jo gribēja zināt, kur ir saknes. Tas mani iespaidoja. Kamēr es neizprotu pamatus, kāda jēga man censties izprast Lady Gaga?! Es nezinu, vai vari saukt sevi par rokmūziķi, ja neizproti, kur ir meklējamas tevis spēlētās mūzikas saknes. Ja es saku rokenrols, bet tu man atbildi ‘’Bullet for my Valentine’’, es nezinu, vai tevi uztveršu nopietni.

Kas tev ir labs koncerts?

Vienmēr vislabākie koncerti ir tie, pēc kuru noslēguma, tu joprojām dungo dziesmu, un īsti nezini, kāpēc tu to dungo. Katrā ziņā – mani nepārsteigs uguns šovi un gaismas spēles. Es gribu personīgu attieksmi pret publiku un ļoti skaidru izrunu. Man vienmēr ir paticis iedziļināties vārdos. Latviešu grupas, kuras cenšas dziedāt angliski, bet tām īsti nesanāk… Lai cik skaisti būtu dziesmu vārdi, es tos nevaru uztvert nopietni, jo vienkārši nesaprotu, ko man grib pateikt. Jā, man patīk skaidra izruna.

Read Full Post »

Zini, es esmu traks vecis – apgalvoja vīrietis, kas, apsēdies man pretī, jau kādas minūtes bija mani vērojis.

To var redzēt!- es atbildēju “trakajam”, nedaudz druknajam, tomēr pieklājīgi ģērbtajam, iespējams 65 gadus vecajam vīrietim, kurš jau pusdienas laikā bija izdzēris vismaz 100 gramus šņabja bez uzdzeramā. Nenoliedzami mani viņš savdabīgi sajūsmināja, jo bija treknais I manas raibās piedzīvojumiem bagātās nedēļas noslēgumam. Bez šaumām mana sajūsma viņam patika – viņš murrājoši noskatījās, kā es iztukšoju savu zupas bļodiņu. Cik maz vajag priekam, cik maz vajag stāstam!

Tas notika Bānūzī – bārā, kas atrodas uz Gogoļa ielas, netālu no Origo.  Virs letes esošajā televizora ekrānā bumbu dzenā ilāļu futbola klubu dalībnieki. Fonā skan radio Rock 89,2… situācija ar manu šodienas sarunas biedru un Bānūzis pats par sevi visnotaļa atgādina Itālijas bārus, kuros arī valda patīkama krēsla, dodot iespēju vientuļiem vīriem paslēpties no karstās pudienu saules. Vismaz Sardīnijas bāros sievietes jūs neredzēsiet, tā ir vīriešu pasaule. Un kārtīgie ģimenes tēvi jebkurā gadalaikā pusdienos mājās. Ja esi tūriste – brunete šie vīrieši bāros labprāt piedāvās tev gida pakalpojumus, vismaz infomatīvos.  Un jā, Itālijā gan kafiju, gan alu, gan visu citu šķidrumu ir jādzer pie bāra letes. Ja iesi tālāk, omulīgi iekārtoties pie galdiņa, būs jāmaksā papildus cena.  Bānūzī ir latviešu likumi, bārmenis Juris bez teikšanas pienes kūpošu zupu, kā arī gādīgi apjautāsies, vai aktīvais kungs mani nentraucē. Ar karti norēķināties nevar. Pusdienu piedāvājumā kārtīgi ēdieni – zirņi ar speķi, desa ar kāpostiem, gaļas podiņš un zupa.  Plašs alus piedāvājums, ļoti patīkamās cenās.

Šī nedēļa bija traka, bet vēl nav beigusies. Atkal viss norāda uz bez -miegu, jo šodien ir piektdiena, rīt būs sestdiena. Patiešām aizmigt nevarēju otrdienā- krāsainas bildītes skraidīja acu priekšā, tomēr spēku celties un izmantot nakti lietderīgām darbībām nebija iespēja rast. Personīgās radošā idejas ir uzsākušas sāncensību ar pienākumu – bakalaura darba rakstīšanu. Izskatās, ka tām nāksies kapitulēt šī studiju darba priekšā. Man pietrūkst stundu – darbi stāv rindā: Pagājušajā ceturtdienā turpat Bānūzī pļāpājām ar “Wildborn” basģitāristu Kasparu Pētersonu, kurš atkal jau apstiprināja manas aizdomas, ka basisti noteikti  ir visslīpētākie, visnegantākie grupas dalībnieki. Bet otrdien “Nabaklab” klusākajā zālē grupas “Sia Radikal” mūziķi Gustavs Terzens un Dainis Rijkuris man pavēstīja visaktuālākos jaunumus un pārdomas. Viņi šajās Lieldienās prezentēs albumu “Monokaršs”!  Tik intensīvu sarunu nespēja izturēt mans diktafons, kurš nemitīgi apstājās, šādā veidā piešķirot sarunai papildus asumu. Šoreiz interviju fotogrāfijās fiksēja Ingus Bajārs, kuram ir izdevies noķert kolorītus, izteiksmīgus kadrus. Rezultātu gaidiet – nākamās nedēļas viducī!

Read Full Post »

Lai gan ierasti visi skatieni būs pavērsti skatuves virzienā, viņu jūs atcerēsieties tik pat labi kā izrādē redzēto. Lieliskais klausītājs, kas pelēkās masas efektu izmantot savā labā un vienmēr tiks ievērots. Nerealizējusies zvaigzne? Tā domā tu. Patiesībā skatuves novietojums mēdz būt tik pat relatīvs kā patiesības jēdziens. Es labi atceros to rudens vakaru, kad es pirmo reizi satiku Annu Dumpi. Tovakar DEPO koncertēja trakie somi „Knuckelbone Oskar”. Annai galvā bija platmale līdzīga Pīta Dohertija cepurei. Jā, viņa izskatījās kā londoniete. Šajā rudenī viņa beidzot par tādu ir kļuvusi, jo oktobrī devās studēt mūzikas un mākslas menedžmentu Middlesex Universitātē.

Anna pie manis ciemos ierodas piektdienas vakarā kopā ar draudzeni un jaunu tetovējumu: „Live and Let Die” , kas rotā viņas delmu pamatni un ercena formas blašķīti, pildītu ar viskiju. Sēžot uz mazā dīvāniņa, viņa sāk man negaidot atbildēt:

Tu man telefonsarunā jautāji, ko nekad nedrīkst teikt mūziķim? Es ilgi domāju par šo jautājumu. Ar mūziķiem ir līdzīgi kā ar gleznotājiem. Ja viņš būs uzgleznojis diletantisku darbu, neatbilstošās krāsas, tu taču viņam to pateiksi, ja vēlēsies būt atklāta. Tāpat ir ar mūziķiem. Ja viņš nospēlē garām, tad tu to viņam pasaki! Kā arī, vecīt, tev smird mute, apēd košļeni! Nu, kuram tu kaut ko nedrīksti pateikt? Zināma kritika ir pavisam veselīga un nepieciešama izaugsmei.

Tu pati dziedi?

Dušā. Jā, es tur dziedu katru dienu, pie tam diezgan skaļi. Uzjautrinu savus ģimenes locekļus.  

Tu mēdz dziedāt līdzi stāvot pirmajās rindās?

Jā, ir bijušas reizes pie tādām grupām kā AC/DC, KISS, Megadeth, Whitesnake un vēl un vēl… nu pie lielajiem! Agrā jaunībā ir gadījies plosīties pirmajā rindā arī pie Skyforger. Man droši vien bija 13 gadi. Kājās kerzi un uz galvas melni, izspūruši mati. Bet nu kas bijis, tas bijis. Tagad forši atcerēties. Manuprāt, ja džeki pirmajā rindā krata galvu, ņemās un purinās tad, nu labi…Lai viņiem tiek prieciņi! Savukārt, meitenes šādās situācijās man vienmēr izraisa zināmu smīnu. Bet katram savs!

Vai var teikt, ka tagad mirsi laimīga, jo esi redzējusi AC/DC?

Gan jau laimīga es miršu šā vai tā… par ko skumt? Bet listei noteikti būtu jāpievieno vēl daudzi koncerti. Protams, kad tu esi AC/DC koncertā, grūsties un svīsti pie pašas skatuves, resns polis tevi paceļ uz pleciem un Angus Jangs dejo divus metrus no tevis, tad tiešām šķiet: „Ak, Kungs, zeme atveries, es lecu iekšā! Man vairs pilnīgi neko nevajag!” Bet man vēl jāpaspēj uz daudziem koncertiem. Esmu jauna, tādēļ laiks pietiekami.

Vai tevi var saukt par 80-to gadu roka meiteni?

Sākot no piecdesmito gadu rokenrola, turpinot ar sešdesmito gadu- Britu invāziju ar „The Beatles” un „The Rolling Stones” un beidzot ar mūsdienu „Them Crooked Vultures” un „Black Country Communion”. Astoņdesmitie gadi rokmūzikā man ir ļoti tuvi, taču mana aizraušanās ir mūzikas vēsture kopumā, un jau kādu laiku es sevi neierobežoju tās izpētē ārpus noteiktām desmitgadēm. Manā ierakstu plauktā vietu atradīs gan Bon Jovi, gan Little Richard.

Kāpēc tu man asociējies ar grupu „Kiss”?

Varbūt tāpēc, ka KISS ir karstākā grupa pasaulē? Haha!  

Džīns Simonss (KISS) vai Lemijs Kilmisters (Motorhead)?

Esmu lasījusi Džīna Simonsa autobiogrāfiju, skatījusies viņa šovu un iedziļinājusies viņa darbā un pagātnē. Man viņš patīk kā personība ikdienā, kā arī es apbrīnoju viņa izveidoto neatkārtojamo skatuves tēlu. Savukārt, kā džeks kurš reāli neiespringst- atnāk, nospēlē, aiziet, un iekapā 24/7, man noteikti patīk Lemijs. Arī viņam ir savs unikālais stils, attieksme un Dieva dots nepievilcīgums, kurš šajā gadījumā nostrādā grupas labā. Motorhead nebūtu ne tuvu tik labi, ja Lemijs būtu karsts kā Deivids Lī Rots (Van Halen). Starp citu, Novembra ceru aiziet uz viņa koncertu.

(Anna ir saņēmusi īsziņu, sūtītu no nezināma nummura: „ Ko Anna dara?’’ Protams, sūtītājs ir ilgi nesatikts džeks, kas dod iemeslu jautājumam par pielūdzējiem.)

Parunāsim par pielūdzējiem! Tiek apgalvots, ka meitenēm patīk sliktie puiši!

Skaidra lieta! Meitenes piesaista neatkarīgie, patstāvīgie un dumpinieki. Tādi, kuri lieliski māk parādīt to, ka, būtībā, meitenes viņiem ir pie vienas vietas. Un tas viņas reāli uzvelk. Sliktajiem čaļiem nepiestāv iemīlēties un gaudot zem meitenes paduses. Tur visa lieta grozās tikai un vienīgi ap jautrību un izklaidi, kas ir nenormāli forši, kamēr tu esi jauns un vari atļauties psihot katru nedēļas nogali. Prātīgie džeki nāks, kad vajadzēs atslābt.

Tev kāds ir rakstījis dziesmu?

Mmjā, ir gan. Ir gadījušies jauki puiši, kuri tiešām uzraksta tā pa skaisto. Kā arī esmu dzirdējusi aizvainojuma un sāpinājuma pilnas dziesmas ar zemtekstu – man būtu vieglāk, ja tu atstieptos, dārgā. Bet jebkurā gadījumā, lai kāds arī nebūtu dziesmas vēstījums, man prieks, ka šādā veidā varu palīdzēt cilvēku muzikālajā izaugsmē. Ja kāds man ir klusībā veltījis dziesmu un vēlas man to atskaņot, es ar lielāko prieku pieņemšu arī anonīmus e-pastus.

Šāronas Osbornas biogrāfijā bija minēta epizode, kā savaldzināt fani. Balādē jānomaina sievietes vārds un katru reizi dziesma ir veltīta citai!

Mierīgi! Esmu dzirdējusi, ka Pīts Dohertijs tieši šājā elegantajā manierē savaldzināja supermodeli Keitu Mosu ar dziesmu „What Katie did”. Jo nu… meitenēm taču patīk! Neskatoties uz to vai Tu esi Keita Mosa, vai pamatskolas absolvente.

Kas, tavuprāt, ir labākā balāde?

Tagad es nosarkšu… Vispamatīgākā balāde man vienmēr ir likusies „Skid Row” dziesma „I remember you”. Riktīgi saldais, dvēseli plosošais variants ārkārtīgi pievilcīga vokālista izpildījumā. Galvenais, ka var maksimāli episki baurot līdzi. Haha.

Tu esi ieguvusi tērpu diezaineres specialitāti. Cik esmu redzējusi Tavus darbus, tie ir ar rokmūzikas ievirzi. Kāpēc, Anna, Tu joprojām neesi nevienu grupu apģērbusi?

Es labprāt ar to nodarbotos nopietnākā līmenī, bet tas prasa zināmu līdzekļu ieguldījumu no pašiem mūziķiem, laiku un diezgan lielu noņemšanos. Esmu novērojusi, ka Latvijā tas nemaz vairs nav aktuāli – izkopt kopīgu un atbilstošu skatuves tēlu. Lielākoties džeki bliež džinsās un t-krekliņos. Varbūt tam par iemeslu ir bailes kļūt smieklīgiem kūtrās latviešu publikas priekšā? Toties ir arī otra galējība, kad uz skatuves atrodas pieci cilvēki izkāpuši katrs no savas desmitgades ballītes.

Es esmu pārliecināta, ka iegūtā specialitāte man būs noderīga nākotnē, jo esmu studējusi tērpu un stilu vēsturi, kas man ļauj padziļināti izprast mūzikas un modes savstarpējo ietekmi pagātnē. Mūzika vienmēr ir gājusi roku rokā ar modi un mūziķi vienmēr ir diktējuši stilu.

Tevi var dēvēt par „slēpto” melomāni?

Dēvē kā vien vēlies. Es esmu mūzikas cienītājs un cenšos būt objektīvs klausītājs. Ja es neklausos mūziku, tad es par to lasu. Mani līdz iekšām tas tik ļoti interesē, ka es cenšos neaprobežoties ar ierakstu noklausīšanos vien. Izaicinājums ir izrakt to vēstījumu, kuru mākslinieks ir vēlējies nodot vēl pirms dziesma ir izgājusi cauri industrijas un producēšanas ceham.

Kurus albumus tu glābtu ugunsgrēka laikā vai ņemtu līdzi uz neapdzīvotas salas?

 „Led Zeppelin” – „Mothership” , tāpēc, ka šajā izlasē ir apkopotas dziesmas, kuras man ir iemācījušas dzirdēt. „Led Zeppelin” man ir kas vairāk par mūziku. 

„Pink Floyd” – „The Wall”, kur paskaidrojumi būtu lieki.

Trešo vajadzētu tādu spridzekli kā „Motely Crue”. Nē… tomēr „Guns N Roses’’. Manā gadījumā šis ir ļoti nomācošs jautājums… jo es tiešām nezinu!

 

Kuri ir Tavi topa koncerti?

AC/DC, KISS, Aerosmith, Metallica, Megadeth, Ozijs, Queen ar Polu Rodžersu… es varētu turpināt stundām, jo katrā koncertā ir kas īpašs un nozīmīgs tieši man. Ar prieku atceros divus Deep Puple koncertus, kad vēl biju mazs suķis. Scorpion un Whitesnake koncerti uz mani ir atstājuši neizdzēšamu iespaidu. Koncertu apmeklēšana ir bijusi mana aizraušanās kopš laika, kad sevi atceros. Šķiet, ka tas notika galīgi sen – 1996. gada vasarā, kad mani vecāki mani nogādāja „Rock Summer” festivālā un es pirmo reizi ieraudzīju grupu ZZ Top. Lieki piebilst, ka aizvien esmu sajūsmā.

Tavi trīs ģitāristi?

Džimijs Peidžs, protams, Slash un Džimijs Hendrikss. Katrs pilnīgi atšķirīgi un unikāli savā manierē. Džimijs Peidžs ir mans sirdsmiers, Slash ir mana attieksme un Hendrikss ir mana meditācija.

Kurš ir Tavs pirmais albums?

Šo momentu es diemžēl esmu palaidusi garām, bet pirmās skaņas no bērnības es saistu ar Braienu Adamsu un dziesmu „Please Forgive Me”. Man nav ne jausmas kur un kāpēc, bet tā vienkārši šķiet. Principā, es uzaugu ar visu to ko klausījās mans tēvs, un es jums var pateikt, ka viņam ir vienas vērtīgas ausis. Starp citu, vislielākais paldies viņam, par to.

Read Full Post »

izsapņots

Otrā iespaidiem bagātā nedēļa ir aizvadīta. Socializējos ne pa jokam! Šajā nedēļā savācu materiālu Fontaine Daily avīzei. Jāsecina, ka šķietamais  finansu krīzes gads ir motivējis mūziķus spēlēt. Tik daudz ierakstīta materiāla pēdējos gadus nav bijis. Atceroties laiku pirms sešiem gadiem, tik daudz ir mainījies. – Kuram 16 gadu vecumā nav bijis sapnis kļūt par rokzvaigzni? – nedaudz ironisks, bet patiess retoriskais jautājums. Jā, arī man bija sapnis būt par baigo mūzikas žurnālisti. Realitātē, hm, realitātes robežās sapnis gan par rokzvaigznes būšanu, gan par mūzikas žurnālistiku ir piepildījies, cik nu tas ir konkrētā zemē iespējams. Un tomēr būtu jārunā par dārgu hobiju.  Man tas patērē  brīvā laika resursus, bet vīriem arī vēl lielus naudas līdzekļus. Šis nekomerciālais mūzikas produkts, kurš visbiežāk netiek plānveidīgi reklamēts, patiesībā ir ļoti rūpīgi lolots muzikālais bērns, ar trauslu dvēseli, kuru saklausīt nav iespējams garām ejot. Bet prezentācijas ballīte būs skaļa!!!

Read Full Post »

Šajā piektdienā, 15. maijā bārs Rocabilly kā spēcinošu ceļa maizi motociklistiem, kas dosies Super Rallija braucienā uz Grieķiju, piedāvā grupas Rūsa koncertu. Grupas solists Viesturs Polikarps : Motociklistiem gribu novēlēt, lai brauciens izdodas! Lai moči nelūzt un viss ir lieliski!.

Arī jūs variet pievienoties laba vēlējumiem, kuri visspēcīgāk tiks izteikti muzikālajā formā Rūsas koncertā. Ieeja – bez maksas, alus daudzveidīgs un labās cenās! Bet pirms tam jūsu uzmanībai mana un Viestura vakardienas – 10. maija tematiskā saruna, kuras laikā nemanot pagāja divas stundas. Dokumentētas tapa tikai oficiālās 20 minūtes, lai gan aizkadra stāsti pārspēja visu. Roķīgajai mutvārdu folklorai ir jāpaliek mutiskā formā.


Vai grupa Rūsa ir daudz ceļojuši?

Mēs esam daudz ceļojuši, bet pārsvarā pa Latviju un Lietuvu. Mēs sadraudzējāmies ar vienu lietuviešu grupu, un taisām pieklājības vizītes. Viņi mūs aicina pie sevis uz Viļņu, mēs viņus uz Liepāju – Fonteinu. Toreiz Lietuvā brīvdabas pasākumu rīkoja motociklisti. Tur piedalījās Free Hawks no Lietuvas, Latvijas un Vācijas. Es biju nolēmis izspēlēt joku – pa mikrofonu pateicu: Lietuvieši saukā latviešus – zirgu galvas, bet latvieši lietuviešus – braļukas! Viss pūlis ir nesapratnē, jo es esmu pateicis ko tādu, par kuru viņiem būtu jājūtas neērti. Bet es visu biju izštukojis – paceļu kausu un saku: Un tas ir pareizi! Pēc tam pienāk man klāt pamatīgs vīrs un saka: Klausies, ja tu vēl gribi alu, tur ir būda, kur var prasīt! Bet tu neprasi – lej, cik gribi! Man patīk, ka ir enerģija, man nepatīk ļaunums. Tu atnāc uz pasākumu, tu esi atnācis atpūsties! Mums ir teikuši, ka neesam pietiekami smagi. Tajā pašā laikā festivālos publika man mēdz nākt klāt un pateikties.

Vai Tev pašam ir motocikls?

Nē, man ir veļļuks ar platiem ragiem. Motocikls ir tāda lieta, kurai ir ļoti jāpatīk. Viņos vajag investēt, ir jāatrod vieta, kur moci glabāt – tas nozīmē, ka ir vajadzīga garāža. Man ir mašīna. Gribētos kādreiz mocīti, bet kaut kā nav sanācis. Mūsu bundzinieks ir motociklists. Es ar viņu dažreiz izbraucu – 240 km/h. Man šķita, ka jaka no muguras tiks noplēsta! Braucot ar šādu moci, ir jāizvairās izdarīt liekas kustības.

Ar ko atšķiras motociklisti no jūsu ierastās koncertu auditorijas?

Motociklistam vienkārši patīk sava lieta. Viņam ir svarīgi, lai motocikls būtu kārtībā, viņiem nav apkaunojums, lai, moci labodami, nekautrētos nosmērēties ar eļļu. Savās moču lietās viņi ir patiesi! Ir viens stāsts, ko šajā sakarā varu pastāstīt. Reiz pie mācītāja atbrauc motociklisti ar lūgumu, lai viņš tiem pastāsta ko nedzirdētu. Varētu domāt, ka motociklisti ir uzpūtīgi un vēl kādi. Kad vīri aizbrauca, mācītājs teica saviem kolēģiem – zini, es sen nebiju saticis tik tīrus cilvēkus.

Kādas ir motociklistu pasākumos vispieprasītākās dziesmas?

Nezinu, izdalīt atsevišķas dziesmas būs grūti. Attiecībā uz mūziku – ir grupas, kuru albumos visi gabali ir hīti. Tādu albums parasti izdodas tikai vienu reizi. Es uzskatu, ka man ir izdevies albumā Uz Perkoņkrēsliem ielikt visus hītus. Nav tā, ka cilvēki prasa spēlēt konkrētas dziesmas. Viņi prasa vēl spēlēt!

Varbūt Rūsai ir jauns muzikāls materiāls?

Mēs esam uztaisījuši četras jaunas dziesmas, kuru teksti vēl ir tapšanas stadijā. Mēs plānojam beidzot sākt rakstīt jauno albumu. Laika apstākļu, aizvadītās aukstās ziemas dēļ darbs ir aizkavējies.

Vai dziesmu teksti gaida iedvesmu?

Jā, lai arī man pašam būtu nopietnāk darbam jāpieķeras. Tomēr iedvesmai ir svarīga nozīme. Piemēram, braucu ar savu riteni pāri Akmens tiltam, redzu Daugavā pelēki ūdeņi. Pēkšņi man prātā ienāk meldiņš. Es momentā apstājos pierakstīt, jo citādāk aizmirsīšu.

Tad mirklim ir svarīga nozīme?

Ārkārtīgi! Diemžēl iedvesma pēc pasūtījuma nenāk. Man dzīvē bija laiks, kad strādāju autostāvvietā, kurā tika glabātas sasistās mašīnas. Es varēju iet pa stāvvietu, un tā bija kā bibliotēka – katrai mašīnai savs stāsts! Tad man bija ļoti ražīgs periods.

Varbūt tapa kāda konkrēta dziesma?

Parādu viņam albumu Uz Pērkoņkrēsliem. Jā, piektais gabals (dziesma Vēl viena negulēta nakts)! Strādāju naktī, kad savā nodabā varēju domāt. Izgāju ārā laukumā. Tur valdīja tādas sajūtas! Kādā mašīnā mētājās sakaltis cilvēka pirksta gabals. Citā mašīnā, kura ar sadauzītu stiklu nogādāta stāvvietā, mētājas dažas smadzeņu šūniņas. Tā ir realitāte! Mēs izskatāmies ne tikai tādi, kādus sevi redzam spogulī! Vakarā stāvvietā bija jālaiž vaļā suņi. Viens suns, ieraudzījis smadzenes, mēģināja kaut ko laizīt. Es viņu rāvu nost. Sajūtas ir baigas! Labi, ka suņi mani respektēja, burtiski ēda no rokas. Pašam tas bija brīnums.

P.S

Izrādās, ka Pārdaugavas mataino krogs saucas Baļķi. Un arī Motohead Lemijs, braucot cauri LV uz dažām stundām ir baudījis alu Vecrīgas bārā. Bet Rūsa ir pirmā LV grupa, kas spēlēja uz divām basbočkām...

Vakara bilance = trīs siera plātes, viens litrs alus un daudz rokenrola stāstu.

Read Full Post »

2003. gadā grupa „Dzelzs vilks” izdeva albumu „Ļauj man tevi…”, kurā bija apkopotas dziesmas no izrādes „Man arī būtu bail…” – reiz ļoti pieprasītu Dailes teātra repertuārā, kas vakar 23.martā tika spēlēta „Artelī”. Albuma „ Ļauj man tevi..” dziesmas dzīvo pašas savus stāstus… Es reiz pazinu kādu džeku, kura locītavās bija dziļas rētas, un dziesmu „Pret sienu” viņš varēja nospēlēt jebkurā diennakts stundā. Nē, izrādi viņš nebija redzējis, bet būtu viņš zinājis, cik burtiski viņš uztver „Man arī būtu bail…” ziņu. Manuprāt, izrāde stāsta par bailēm no emocijām, maiguma. Par to cīņu ar pieņēmumiem, kādam ir jābūt vīrietim – īstajam, bezbailīgajam vecim, kas drīzāk ļausies dzīves spērieniem nekā sevi pakļaus mīlestības trauslumam. Galu galā vienīgo maigumu viņa raupjā āda gūst no segas, un tas ir smacējošs…Šodien „Ļauj man tevi” skan jau trešo reizi, jo pēc izrādes albums skan citādāk. Un es domāju, cik patiesībā trausla ir vīrieša mīlestība – viņa acis mirdz kā spožākās zvaigznes, viņa siltie pieskārieni uzplaucēs visvārgāko asniņu. Mūsdienās arvien vairāk vīrieši nebaidās runāt par savām sajūtām. Šobrīd kopā ar mammu gatavojam mail art izstādi „Definīcija: Vīrietis = Slēptais maigums”, kuras temats vislielāko interesi ir raisījis starp māksliniekiem vīriešiem.

“Man arī būtu bail…” – http://www.easyget.lv/kultura/read/23314/

Read Full Post »

Older Posts »

%d bloggers like this: