Feeds:
Ziņas
Komentāri

BeFunky Collage

Kādi jauni albumi iznākuši 2017. gadā? Kas ir tavi muzikālie atklājumi?  Šis gads manos mūzikas klausīšanās apjomos ir bijis daudz pieticīgāks par iepriekšējo, aizritējis džezā, neplānoti tieši Čārlija Pārkera diskogrāfijā. Bet nav jau tik džezs manā pleilistē, ausis spicēt lika arī  jaunā mūzika citos stilos. Lūk, mana 2017. gada pirmajā pusē izdoto albumu izlase alfabētiskā secībā – daži spēlēti nonstopā, turpretim citi atskaņoti vien pāris reizes.

Ansamblis Manta – “Karaliene Anna”

“Karaliene Anna” ir viens no maniem gaidītākajiem 2017. gada albumiem. Edgars āķi bija izmetis jau 2016. gada augustā, uzaicinot mani uz albuma noklausīšanos Inga Baušķenieka studijā. Tajā vakarā ierakstu man bija iespēja baudīt, sēžot akustiski vislabākajā vietā studijā.  “Karaliene Anna” ir albums, kas jāklausās no sākuma līdz beigām, nemainot dziesmas vietām un nepārlecot secību. Pēc noklausīšanās albumu otro reizi uzreiz arī negribēsies klausīties – karalienes Annas tēlainība un muzikālais daudzšķautnainums vēl kādu laiku rezonēs tavās pārdomās.

Ansis – “Balzams”

Anša albums “Balzams” ir otrs mans gaidītākais pašmāju 2017. gada albums, tieši mūziķa valodas izjūtas dēļ. Viņa stāsti ir ļoti telpiski – klausies un redzi, jūti un dzirdi telpu, kur darbība norisinās. Ansis zina arī cilvēka dabu – sākumā nodomi bija labi, sanāca kā vienmēr – vāveres ritenī. Un tomēr, arī sliktākajā čalī ir gabaliņš labā, vai ne?

Astro’n’out – “Urda”

Astro’n’out jaunais albums “Urda” – lūdzu jums “adult pop” jeb popmūzika pieaugušajiem. Albuma skanējums ir tik patīkami svaigs un neuzbāzīgs, ka nemanot zini dziedāt līdzi dziesmām, jo nemanot albums atskaņotājā griezies n-tās reizes.  “Urda” ir lieliska izvēle, ja nepieciešama mūzika radošai darba atmosfērai.

Boogarins – “Lá Vem a Morte”

“Boogarins” ir brazīliešu psihodēliskā roka grupa, kura savā jaunajā albumā “Lá Vem a Morte” eksperimentē ar elektronikas iespējām, deformējot skaņu, padarot dziesmas dejojamas. Albums būs īstajā vietā, lai pazaudētu laika sajūtu, ļautos sapnim vaļējām acīm vai kādai impulsīvai dejai. Fakts, ka dziesmas lielākoties ir portugāļu valodā, muzikālo vasaras sajūtu padarīs intensīvāku.

Dāvis Jurka Quartet – “Strings Attached”

Saksofonista Dāvja Jurkas kvarteta “Strings Attached” viedo gan viņa paša Dāvja, gan pianista Ritvara Garozas kompozīcijas. Albums ir kustīgs un niansēm, nokrāsām bagāts – desmit skaņdarbi virknēti tā, lai ar katru nākamo tiktu atklāta kāda cita emocija – kā ekspresīva, tā arī romantiska rakstura, kas tiek izspēlēta vijīgos ritmos. Albums ir gana sarežģīts, lai tā nebūtu mūzika katrai dienai, un vērtīgs, jo mudina mūziku klausīties ar visu savu uzmanību, nevis garāmskrienot.

Mara Balls – “Elävä kivi”

Spotify algoritmi zina, ka labprāt klausos mūziku svešvalodās, un piedāvāja man stoner – psihodēliskā roka grupu Mara Balls. Somu valodā neko nesaprotu un tas mani vispār netraucē – mūzika kāpj pāri valodas robežām! Vēl foršāku šo visu padara fakts, ka grupas līdere ir vokāliste/ģitāriste Maria! Kāds viņai fūzīgs ģitāras tembrs, it kā viņai rokā atrastos rūcošs motocikls nevis ģitāra un ir arī pa balādes – gaisīgas, ēteriskas un instrumentālas.

Megalodon Collective – “Animals”

“Megalodon Collective” ir norvēģu un zviedru džeza mūziķu trokšņainais septets, mans šīgada atklājums.  “Animals” ir kolektīva otrais albums, kas mani sajūsmina instrumentu skanējuma dēļ – tie skan kā dzīvnieki, putni un kukaiņi. Mūzika ir sava veida botānika, vai ne?

Mona De Bo – “Kur ir šeit?”

Katrs Mona De Bo albums man ir gaidīts notikums, jo met jaunu izaicinājumu manām klausīšanās spējām un zināšanām. Albums “Kur ir šeit?”  tevi izaicina gluži no fizioloģiskās puses. Mūzikas tālāko attīstību būs grūti, pat neiespējami paredzēt. Tāpēc vienīgais, kas tev atliek, ir ļauties. Būt mirklī. Būt tagad un šeit.

Phronesis – “The Behemoth”

“The Behemoth”  – kā jau nosaukums liecina, būs kaut kas grandiozs un varens. Citādāk nemaz nevar būt, ja  albumu kopā ierakstījuši viens no aktīvākajiem Eiropas džeza trio “Phronesis”, pieprasītais Frankfurt Radio Big Band un izcilais Džulians Arguels (Julian Argüelles) – mūziķis, aranžētājs un diriģents vienā personā. Tieši Arguels no virtuozo instrumentālistu kopuma izveidojis fantastisko, daudzkrāsaino muzikālo ainavu.

Very Cool People – “Heya Some Kind of Fish!”

Pašmāju fanka grupa Very Cool People vienmēr piedomā pie tā, lai albums ir stilīgs un humorpilns. Šoreiz “Heya Some Kind of Fish!” uz albuma vāciņa var izlasīt dažādus ļoti asprātīgus komentārus, savukārt tā muzikālo saturu veido deviņi temperamentīgi skaņdarbi, kas tikpat labi varētu skanēt kādā piedzīvojumu filmā.

+

šogad gaidāms

Vēstnieks

Rūdolfs Macats savu solo projektu “Vēstnieks” atklāj pamazām, dziesmu pa dziesmai, lai gan patiesībā albums jau ir gatavs. Tā kā man ir bijusi tā laime albumu dzirdēt pilnā garumā, ar Rūdolfa atļauju esmu piefiksējusi pirmās pārdomas piezīmēs. “Vēstnieks” ir stāsts par iemīlēšanos, kas būs labi atpazīstams it visiem, kuri reiz bijuši šādā stāvokli. Hipnotisks, maigs un sapņains albums, kurā saplūst latviešu Atmodas laika populārās mūzikas tradīcijas un mūsdienu mūzikas iespējas. Kad grupa “Sīpoli” satiek Džeimsu Bleiku (James Blake), tā varētu sacīt. Rūdolfa dziedājums ir mirklīgs, brīžiem abstrakts. Tā ir vārsmošana, kas tik ļoti saistās ar iemīlēšanās gaisīgumu. Tiem, kuri ne reizi nav iemīlējušies, “Vēstnieks” būs atmosfēriska mūzika lēniem vakariem.  Nevaru sagaidīt, kad albums būs oficiāli laukā!

https://soundcloud.com/vestnieksofficial/tu-tik-maigi-dejo

 

positivus 2017

Muzikālās piezīmes klusēja divus gadus, bet tagad atkal ir vaļā! Esmu atkal frīlansere, un, gatavojoties Positivus’17 festivālam, piefiksēju savus šī gada festivāla favorītus – labi zināmos un jaunos daudzsološos. Kas zina, varbūt tiekamies pirmajās rindās?

Mūsdienās, kad mūzika ir pieejamāka kā jebkad, ir grūti klausītājiem piedāvāt kaut ko nebijušu.  Tāpēc arī populārās mūzikas festivālu programmās tiek iekļauti džeza, blūza, pasaules mūzikas un crossover mūzikas izpildītāji, par ko liels prieks! Protams, mans Positivus Festival ’17 galvenais mākslinieks viennozīmīgi ir saksofonists Kamasi Vašingtons (Kamasi Washington). Viņš sestdien, 15. jūlijā, plkst. 19 uzstāsies uz Lattelecom skatuves.

Saksofonists nācis no lielas, muzikālas ģimenes un lielāko daļu savas karjeras ir spēlējis citu mūziķu grupu sastāvos, tajā skaitā ar Herbiju Henkoku, Snoop Dog, Flying Lotus. 2015. gadā Vašingtons izdeva eklektisku, dažādus džeza virzienus atspoguļojošu albumu “The Epic”, kas sastāv no 3 CD un ir 173 minūtes garš ieraksts (tas viss mūsdienās, dziesmu sarakstu laikmetā)!

Kamasi ir dzirdams, piemēram, Run The Jewels  albumā “Run The Jewels  3”, arī Kendrika Lamāra “To Pimp a Butterfly” un “DAMN.”, kur ir arī skaņdarba “Mortal Man” aranžētājs. Kamasi mēdz dēvēt par džeza glābēju vai hiphopa Džonu Koltreinu, bet, runājot bez epitetiem, Kamasi Vašingtons vēlreiz parāda to, ka džezs nav mūzikas stils, bet gan mūzikas valoda, kura ļoti labi saprot visatšķirīgākās sabiedrībās.

Noteikti, kaut vai muzikālās tālākizglītības nolūkos, jādzird dzīvas leģendas: hiphopa DJ Grandmaster Flash un alternatīvā roka grupa Pixies, kas Positivus festivālā uzstāsies jau piektdienas vakarā.

Mūzikas vēsturē Grandmaster Flash vārds ir ierakstīts bieziem burtiem, jo viņš ir ieviesis tehnikas, kuras joprojām ir svarīga daļa no dīdžejošanas ABC.  Savukārt Pixies mūzika ir bijis iedvesmas avots Kurtam Kobeinam, rakstot dziesmu “Smells Like Teen Spirit”. Pixies cienītāji ir arī tādi mūziķi kā Deivids Bovijs, Radiohead, Arcade Fire un citi. Un mēs visi zinām Pixies dziesmu “Where is my mind” no Deivida Finčera filmas “Cīņu klubs” skaņu celiņa. Būs jādzied līdzi! Lai gan slavas zenītu Pixies piedzīvoja deviņdesmito gados, grupai ir arī šajā tūkstošgadē izdoti albumi. Jaunākais “Head Carrier” iznāca 2016. gadā.

Britu indie roka grupu Maximo Park 2012. gadā dzirdēju Vācijā festivālā “Rock Im Park” un viņi man prātā palikuši ar lipīgiem meldiņiem un atsperīgiem ritmiem, pie kuriem labi var izlēkāties. 2017. gadā iznācis Maximo Park jaunākais albums “Risk to Exist”.

Svētdien, 16. jūlijā plkst.20 uz Nordea skatuves uzstāsies MESA, kas pagājušajā gadā ar albumu “MESA” guva gan kritiķu, gan klausītāju ievērību. Gatis Irbe kopīgi pulcēja dažādus Latvijā populārus mūziķus, lai iedziedātu/iespēlētu dziesmas – kritiskas, reālistiskas, un tomēr ar gaišu skatu nākotnē, šādi atbalstot bērnu rehabilitāciju. Positivus festivālam MESA būšot sagatavojis īpašu priekšnesumu.

Bezrūpīgas vasaras sajūtu varēs iegūt dziesminieces Džūlijas Džaklinas (Julia Jacklin) koncertā. Viņa, starp citu, muzicē kantrīmuzikas sapņainajā apakšžanrā indie country. Džūlija uz Nordea skatuves kāps svētdienā, 16. jūlijā plkst. 15:45.

Droši var teikt, ka Get Your Gun ir viens no Tallinn Music Week veiksmes stāstiem, kura rezultātā dāņiem lielāka fanu bāze ir tieši Baltijas valstīs, nevis dzimtenē. Grupas līdera Andreasa vokāls ir spēcīgs un emocionāls, grupas mūzikas skanējums ir tumšs, smagnējs un ekspresīvs, atgādinot Nika Keiva vai 16 Horsepower daiļradi, bet teksti – eksistenciāli.  Get Your Gun uz Positivus Nordea skatuves kāps jau piektdien 14. jūlijā, plkst. 16:30.

Arī ģitārista Matīsa Čudara koncerts  ir iemesls, kāpēc uz Positivus jādodas laicīgi. Viņš piektdien, 14. jūlijā plkst. 19 uzstāsies uz Dabas skatves.  Esot Matīsa Čudara koncertā, tu esi klāt mūzikas radīšanas mirklī. Matīsa mūzika  nevar ievietot konkrētu stilu rāmjos. Tie drīzāk ir stāsti, kas plūst tik brīvi, radot sajūta, ka pasaulē nav vieglākas nodarbes kā mūzikas radīšana un spēlēšana.

Rick Feds ir vizionārs un inovators, kurš šobrīd muzikāli realizējas urbānās, ritmiskās, elektroniskās mūzikas skatuvē. Šķiet, pēdējā laikā vairāk uzstājas tehnoloģiju pasākumos nevis mūzikas festivālos, tāpēc Positivus festivāls būs TĀ iespēja! Rick Feds uzstāsies kopā ar Reičelu Klaudio (Rachel Claudio) sestdien, 15. jūlijā plkst. 1:30 uz Palladium skatuves.

Futūristisku nākotnes sajūtu sagādās arī elektroniskās mūzikas grupa Austra, kurā spēlē latviešu izcelsmes kanādiešu mūziķe Keitija Stelmanis. Austrai šogad iznācis jauns albums “Future Politics”, kas ir ritmisks, ar prātā paliekošām muzikālām frāzēm, lai būtu pietiekami labs dejošanai, kā arī saturā ar atsaucēm bagāts, lai vēlāk, kāpu aizvējā, ļautos filozofiskām apcerēm.

Positivus festivāls ir laba iespēja iepazīt jaunos talantīgos. Iesaku programmā atķeksēt avant-pop grupas Ezeri uzstāšanos – 14. jūlijs, plkst. 17:30 Palladium skatuve. Ezeri ir viena no 2016. gada spilgtākajām debijām latviešu mūzikā. Savukārt elektroniskās mūzikas ĀRES varētu kļūt par 2017. gada atklājumu.  Mūzika viņiem ir atmosfēriska ar labām atsaucēm uz postroka stilistiku. Viņi uzstāsies sestdienā, plkst. 17 uz Dabas skatuves.

Sestdienā plkst. 20:30 uz Dabas skatuves varēs arī dzirdēt reperes VIŅA uzstāšanos. VIŅAI ir asa mēle un tēlaina valoda. Mūziķe kā solomāksliniece debitēja 2016. gada nogalē, izdodot EP “Elpo”. Vēl viens 2017. gada jaunums būs grupa Polifauna, kas uz Dabas skatuves kāps piektdienā, plkst. 21.  Polifauna savā daiļradē spēlējas, kurstojot dažādus mūzikas stilus. Vai atkodīsi viņu galvenās ietekmes? Savukārt svētdien, 16. jūlijā, plkst. 16:30 uz Dabas skatuves dzirdēsim jauno dziesminieci Tīnu Šipkēvicu.

Man liekas, apmeklējot jebkuru festivālu, der viens novēlējums – ļaujies skaņām un pamet ierasto muzikālo komforta zonu. Tad jaunais pats atklāsies!

Katrā gadījumā Positivus programma pdf. formā atrodama šeit. Positivus aplikācija būs šeit. Bet Positivus’17 Spotify pleilisti skanīgākai ikdienai var atrast šeit. Savukārt biļetes var atrast šeit.

Ikgadējais tops šogad nebūs, varu tikai hronoloģiski aprakstīt spilgtākos 2015. gada iespaidus:

Tesas albums  “G.H.O.S.T”  un koncerts klubā DEPO 20. martā – Tesas mūzika ir kā Roršaha tintes traipu tests, un tā man vienmēr atgādina par to, ka ne visu var un vajag pateikt vārdiem.

Edgara Rubeņa solo koncerts KKC – Edgaram piemīt īpaša muzikāla humora izjūta, kas publikā raisa dažādas atbildes reakcijas. Neierastais sēdvietu izvietojums ļāva vērot sanākušo mīmiku kā labu filmu.

Matīss Kļaviņš “Ripples and Rocks” – viegli, rotaļīgi un patiesi par atmiņām, sajūtām un rokmūzikas klasiku. 2016. gadā gaidu intriģējošus jaunumus no “Boys will be Boys”.

Very Cool People “Funkology” –  ar kādu lipīgu entuziasmu “Funkology” kolektīvs izpilda fanka klasikas repertuāru – to atkārtot un atkārtot! Ļoti daudz viņus klausījos gan koncertos, gan ierakstā.

Eschatus albuma prezentācija klubā DEPO –  Apbrīnojami, kā uz skatuves smaidīgā Kristiāna kļūst par baisu, baskājainu sirēnu. Savukārt pirms tam ar vienreizēju priekšnesumu 9 vīru sastāvā aizrāva “Dūmu Zārka Zēni”. Grandiozitātes ziņā tas viss atgādināja “BigBand”, taču šoreiz vīri deklamēja arī dzeju. Tas bija pārdabiski skaists vakars!

Deniss Pashkevich, Rūdolfs Macats, Rihards Fedotovs Spīķeru kvartālā “Funk Fest” ietvaros –brīvā fanka piepildīts mirklis, kas vakaram deva pietiekamības sajūtu.

Toma Rudzinska džemsesijas un projekti –  Toms ir ne vien talantīgs mūziķis, bet arī vērīgs cilvēku pazinējs un labu pasākumu organizators. Piemēram, pateicoties Tomam, es atklāju džeza dziedātāju Danielu Čačiju, kura debijas albums “Lifeline” neplānoti kļuva par manis klausītāko albumu Spotify un izmainīja dažus manus priekšstatus par vokālistiem. 2016. gadā ļoti gaidu “Melos Quintet” džeza albumu.

northern c – sevi pieteica Matīsa Runtuļa un Miķeļa Putniņa kopprojekts, kuru es biju gaidījusi kopš 2011. gada.  Domāju, nākamajā gadā northern c skanēs vēl skaļāk!

Powell priekšnesums “Skaņu mežs” ietvaros – manas 2015. gada vislabāk nodejotās 40 minūtes.

Syndrome festivālā “Zemlika” – Syndrome muzikālo koncepciju veido ideja, negatīvo enerģiju caur mūziku pārvērst pozitīvajā. Nostrādāja. Sajutu. Koncerta laikā es aizmigu, sēžot Durbes baznīcas solā, pamodos svētlaimīga.

Kamasi Washington  “Epic” – saksofonista 172 minūšu garais opuss bija labākā mācību stunda džeza mūzikas ideju iepazīšanā.

John Coffey “The Great News”– enerģisks pankroks, ar rokenrola grūvu, hardkora ekspresivitāti un skeiteriem raksturīgo izveicību – nīderlandiešu panki bija Viduseiropas festivālu karstākie čaļi. 2016. gadā gribētu viņus redzēt koncertā, vēl labāk – satikt, iepazīties.

panki

Foto:Vladislavs Punculs.

Jūlija pēdējā nedēļas nogalē no 24. līdz 26.jūlijam Klaņģu kalnā pie Ķekavas dārdēja jau trešais smagās mūzikas festivāls KLANG. Uz norises vietu klausītāji ērti var aizbraukt ar speciālu Klang autobusu, un ap plkst. 17 piektdienas pēcpusdienā šo iespēju izmantoja kādi 100 festivālnieki.

Netālu sēdošie tērzēja par festivāliem – Positivus, Labu Dabu, Fonofestu  un  Zvērā.  No sarunām varēja noprast, ka cilvēkiem vissimpātiskākie šķiet drīzāk mazāki, nevis lielie festivāli. Tad jau dodamies uz īsto vietu!

Izkāpu no autobusa, devos par līkumoto ceļu uz Klanģu kalnu – gaiss, meža paēna un piektdienas tveicīgā pēcpusdiena, ir tik labi būt prom no Rīgas!

factor

Ar smago mūziku ir sarežģīti – no vienas saknes gan tas viss ir nācis, bet bagātīgi sazarojis! Cik cilvēku, tik viedokļu. Ne velti festivāla organizatori programmu bija veidojuši tā, lai katram tiktu nedaudz prieka: metalcore, groove metāla, smagā metāla, pankroka, turbofolka, black metāla un citu stilu cienītājiem.  Skatītājiem tīkamākā novietojumā – ielejā atradās lielākā Jagermeister skatuve, bet kalna galā vieta bija atvēlēta mazākai Radio SWH Rock skatuvei.

neon

Piektdiena tā pa īstam sāka dārdēt, uz skatuves kāpjot grupām “Trendkill Method”  un “The Factor” (Mārtiņam ir tik skaļa rīkle). Vizuāli visgrandiozākais priekšnesums bija grupai “Neon Fly” bija ar spalvām rotāti tērpi, mūziķi  spļāva uguni un izpildīja speed, glam metālu, turklāt mūsdienām autentisku ( diemžēl nespēju patiesi novērtēt, jo augsti vīru vokāli absolūti nav manā gaumē).

Grupa “Dzelzs vilks”  publiku atraisīja, pārsvarā spēlējot dziesmas no albumiem “Manās mājās sieviešu nav” un “Sārtā Rītausma”, kā arī trīs jaunās dziesmas no topošā ieraksta. Gadi iet un “Dibenā rautais disko” nostiprina savu hīta statusu, un joprojām kāds no pūļa koncerta noslēgumā pieprasta “Saplēstie stikli”.

Liekas, daudziem piektdienas vakara galvenais notikums bija “Inokentijs Mārpls” uzstāšanās – joprojām godīgi un tieši, par visiem zināmo un saprotamo, un tieši tik grūvīgi, lai stindzinošo pusnakti varētu sagaidīt dejojot.

dambis

Soundarcade” bija mans gaidītākais vakara (lasīt – vasaras) notikumus, un skatuves apkārtnē nepacietīgi mīņājos jau pirms laika.  Šķiet, skaistākos grupas koncertus esmu piedzīvojusi tieši brīvdabā – tumšā, dzestrā naktī.

Vēlāk, vērojot publiku, top skaidrs, ka “Soundarcade” šajā vakarā daudzi dzird pirmo reizi. “Soundarcade” nav mūzika nepacietīgajiem, bet to šajā vakarā ir daudz. Atrodu labāku klausīšanās vietu vienā līnijā ar staltiem vīriem. Viens no viņiem dziesmu starplaikos uzstājīgi bļauj, ka Ābola vokālu vajag skaļāk, bet “Hospitalabol”  dzied līdzi tik precīzi un aizrautīgi, it kā pats atrastos uz skatuves.  Viņš atstāja iespaidu, lai kas arī tas vīrs bija, nepazinu.

Klangā “Soundarcade” nospēlēja 4 skaņdarbus “Keymaster”, “Crane”,  “Hospitalabol” un jauno latviešu valodā par melniem kraukļiem.  Protams, par īsu, jo “Soundarcade” koncertos laiks pieņem citu ritējumu (septembrī būs vēl). Par “Omerta“, “Oranžās Brīvdienas” un saullēkta sagaidīšanu kopā ar “Eschatos” šoreiz uzrakstīs kāds cits, jo svarīgas sestdienas dēļ man nācās savlaicīgi atgriezties Rīgā.

11790193_846174062103344_259376976_o

Ir izauguši jauni klausītāji, taču jaunas smago mūziku izpildošas grupas pie mums neizaug tik ātri,  un viss joprojām turas uz laika pārbaudītām grupām. Skatuves pieredze tomēr dzirdami ieliek jaunības degsmei, ne izpildījuma, bet visdrīzāk saturas ziņā.

Tāpēc nākamajā gadā novēlu (lasīt – izaicinu) KLANG atrast pašmāju mūzikas nākotnes cerības un iedod viņiem vienu no festivāla labākajiem laikiem! Tāpat iespēja attīstībai ir skatuvju apskaņošana, lai koncerta gaitā nejauši “nepazūd” kāds vokāls vai solo ģitāras partija.

Taču kopumā KLANG mazie apmēri iepriecina, tāpat kā programma. KLANG tu nebūsi nejauši, jo KLANG ir atkal satikšanās, un tieši tas vasaras viducī mums ir vajadzīgs!

indygo

Mūslaiku tikumi ir pieradinājuši cilvēkus klausīties mūziku fonā, savu jauno mīļāko grupu atklājot kāda reklāmas džingla vai TV seriāla ietvaros. Laika vienmēr ir par maz, tāpēc baudījumi jāapvieno.

Taču šāda pieeja nederēs Indygo albumam “Stars”. Būs jāpasēžas un albums jāklausās kā vecajos labajos laikos.

Albumā “Stars” ir astoņas dziesmas latviešu valodā. Albums ir ierakstīts “Sound Division” studijā kopā ar Gati Zaķi, bet māsterēts ASV “New Alliance East” studijā.

Albums “Stars” ir smags albums, bet ne vārda “smags” klasiskajā izpratnē. Pats albuma skanējums ir silts, blūzīgs, melodisks un melanholisks – ausij tīkams, taču albuma saturs prasīs klausītāja līdzi domāšanu.

Lai gan praktiski albumam jau ir divi radio singli – “Temīda” un “Bēglis“, patiesībā šajā albumā nemaz nav tipisku singlu (ok, ir “Vēlos” ar labu singla potenciālu). Dziesmu vārdi ir stāsti, izmantojot valodas mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus. Tos, klausoties albumu pirmo, otro un arī ceturto reizi, nemaz nav tik viegli iegaumēt.

Dziesmas neveido vien skaisti epiteti, dziesmu vārdi ir paralēles, simboli. Un ne velti, tā albuma trešā dziesma ir “Ullis” – Vai grupas “Indygo”  albuma radīšanas džema sesijas laika brīvajos brīžos lasīja Džeimsa Džoisa romānu? Nenoliedzami grāmatas uzbūve un saturs varētu būt labs avots kā dziesmu tekstiem, tā, protams, arī progresīvās rokmūzikas albuma struktūras veidošanai.

Sociālajos tīkos klausītāji īpaši novērtē albuma sesto dziesmu “Aizas“, un arī man ir jāpiekrīt, ka šī ir viena, ja ne pati labākā albuma dziesma. “Aizas” ir balāde, kas stāsta par atsvešināšanos. Dziesmas uzbūve ir klasiska – panti mijas ar prātā paliekošu piedziedājumu, noslēgumā ir ģitāras solo, bet tā ir ierakstīta tik ļoti jutīgi un maigi, kļūstot par “Stars” kulmināciju.

Jāsaka, “Indygo” vispār ir ķēriens uz balādes formu, kas rokgrupas gadījumā nav nemaz tik patīkams izteiksmes vieds. (Parasti balādes laikā skatītāju aiziet smēķēt, un balādes tiek atstātas novārtā.)

Un arī albums tiek noslēgts godam. Dziesma “Ciešāk” veldzē ar kontrastiem – lirisku pantu, dārdošām pārejām un ļoti aktuālu vēstījumu un, tuvojoties izskaņai, ar negaidītu muzikālu attīstību…

Nobeigumā jāpiebilst, ka šīs ir piezīmes pēc albuma pirmās noklausīšanās Bandcamp. Nākamās albuma klausīšanās reizes noteikti atklās jaunas nianses, kuras gribēsies izcelt vai komentēt. Tāpēc gaidu, kad “Stars” būs pieejams plates formātā. Šis ir viens no tiem albumiem, kuru var klausīties ilgi un katru reizi atklāt no jauna!

11427670_835888639823723_144870442398927260_n

Foto no 2015.gada “Eschatos” Eiropas tūres,  grupas privātais arhīvs.

Skaidrs, vislabākās sarunas par mūziku vedas sēžot pie virtuves galda. Un tā arī notika maija sākumā, Pārdaugavā, Kristiānas un Edvarda privātmājas virtuvē, svinot Kristiānas pārbraukšanu, albuma izdošanu un dzīvi, nedaudz pēc pusnakts Edgars man stāstīja par “Eschatos” jaunā albuma tapšanu. Albums “The Grand Noir” arī tapa ierakstīts šajā pašā privātmājā.  

Sākotnēji “Eschatos”  bija iecerējuši veidot  splitu jeb dalītu albumu kopā ar lietuviešu grupu “Inquisitor”. Taču galu galā tapa pašu otrais albums – “The Grand Noir”. To veido pieci skaņdarbi, kopējā garumā 33 minūtes. “Eschatos” smagās mūzikas trumpis ir grupas izpratne par daudzslāņaina atmosfēriskuma radīšanu, un to var dzirdēt arī “The Grand Noir” kompozīcijās.

Albumam ir stāstoša uzbūve ar instrumentālu ievadu un kulminācija 31. albuma izskaņas minūtē. Grupa spēlējas ar dinamiku, savieno pretstatus – monotonos ģitāras rifus šķaidot ar maigām instrumentālām pārejām, tā arī priecē ar sarežģītu ritmisko zīmējumu. Visgrūvīgākā albuma dziesma ir “On the Divines Names”, kas publiku tā vien aicina mesties traka apļa skrējienā.  Klausoties albumu, es nedomāju par black metālu, tas drīzāk ir emocionāli piesātināts muzikāls piedzīvojums. Robežas ir kritušas, vai ne?

Pirms došanās savā Eiropas koncerttūrē, “Eschatos” albumu prezentēja koncertā Depo, kur arī tapa šī zibensintervija ar grupas vokālisti Kristiānu Kārkliņu. Jārunā bija ātri, jo ar katru minūti kluba atmosfēra kļuva arvien skaļāka un skaļāka.

Black metāls, sludge – kā stilistiski visprecīzāk būtu apzīmējama “Eschatos” mūzika?

Mūsu sākums ir meklējams black metālā. Stilistiskās robežas ir izplūdušas, un laika gaitā cilvēki sāka mums piedēvēt arī citu stilistiku. Black metāls šobrīd ir kļuvis par ļoti abstraktu jēdzienu. Tāpēc, manuprāt, stilistiskajam iedalījumam zūd jēga.

Kāpēc tu uzstājies basām kājām?

Fantastisks jautājums! Tāpēc, ka šādi gūstu stabilitātes sajūtu – esmu tuvāk zemei un jūtos labāk.

Tu aizvadīto gadu dzīvoji ASV. Kādi koncerts tev vislabāk palikuši prātā?

Redzēju “Mayhem” uzstājoties kopā ar “Watain” un kanādiešiem “Revenge”, kas man bija fantastisks pārdzīvojums. Bet labākais dzīvais koncerts, ko es redzēju laikam bija alternative country, apvienība “Wovenhand”.

Kā Eschatos atrod iedvesmu?

Iedvesma nav jāmeklē, tā ir dabiska procesa sastāvdaļa. Mēs ar mūziku visu laiku esam saistīti. Puiši spēlē dažādos projektos, arī štatos man radās blakus projekts “Black Earth Black Sky”.  Izmantojot interneta sniegtās iespējas, tas varētu pārtapt par ilglaicīgāku projektu, jo mēs ļoti labi sastrādājāmies. Atgriežoties pie iedvesmas. Mūzika ir sava veida pašattīrīšanās. Negatīvā enerģija tiek konvertēta mūzikā. Tas nenozīmē, ka mūzika ir negatīva. Jā, tā ir tumšāka. Tā ir mūsu kopējā reinkarnācija.

Tu kā ilggadēja metāla vokāliste Latvijas mērogā esi ļoti īpaša, jo šādu pamanāmu vokālistu – sieviešu ir ļoti maz. Kāpēc, tavuprāt, tā tas ir?

Interesants jautājums. Varbūt meitenēm vienkārši nav intereses par šāda veida alternatīvo un smago mūziku? Nezinu. Iespējams ir meitenes, kas pilnīgā pagrīdē kaut ko dara. (jautā grupai) Jūs zināt šādas meitenes? Man ir gūti komentēt. Man liekas, ja tev gribas darīt, tad ej un dari. Tas vienkārši sēž iekšā, un es nejūtu, ka būt metāla vokālistei ir kaut kas krietni atšķirīgāks.

Vai tev šajā albumā ir mīļākā dziesma?

Mīļas ir visas, bet emocionālākā ir albumā pēdējā dziesma “Feast of Thousand Beasts”. Tā ir arī vecākā albuma dziesma.


Grupa Eschatos ir Kristināna Kārkliņa – vokāls, Edgars Gultnieks – ģitāra, Jānis Bušs – ģitāra, Tomass Beķeris – bass, un Edvards Percevs – bungas.

Albumu „The Grand Noir” var noklausīties Bandcamp vai Spotify, un albuma formātā iegādāties grupas koncertos. Eschatos jūlijā varēs dzirdēt Lietuvas festivālā Devilstone, kā arī pašmāju smagās mūzikas festivālā Klang.

Nate Wooley by Ziga Koritnik 2014 colorCeturtdien, 2. jūlijā Kalnciema kvartālā  koncertu sniegs avangarda mūzikas trompetists Neits Vūlijs (Nate Wooley), ko prestižā Londonas koncerttelpa Cafe OTO nodēvējusi par vienu no uzlecošajām amerikāņu eksperimentālās mūzikas zvaigznēm.

Lai arī Neits Vūlijs ir pieredzējis tradicionālajā džezā un periodiski koķetē ar šo mūzikas formu, viņa spēlēšanas maniere lielā mērā balstās uz individuāli izstrādātām netradicionālām tehnikām, kas ļauj mūziķim vienlīdz komfortabli justies gan visai smagnējā trokšņu mūzikā, gan abstraktā brīvajā improvizācijā, gan laikmetīgajā kompozīcijā.

Netis Vūlijs ir sadarbojies ar Džonu Zornu (John Zorn), Evanu Pārkeru (Evan Parker), Entoniju Brekstonu (Anthony Braxton), Krisu Korsano (Chris Corsano), grupas Sonic Youth ģitāristu Tērstonu Mūru (Thurston Moore), trokšņu mūzikas grupu Wolf Eyes un daudziem citiem.

Pēc Vūlija solo priekšnesuma koncertu turpinās latviešu datormūzikas komponists Mārtiņš Roķis, kas nesen nonāca pie starptautiskas atpazīstamības ar savu ritmiski orientēto projektu N1L, kura debijas ierakstu savā jaunajā izdevniecībā UIQ izdos britu producents Lī Gembls (Lee Gamble). Mārtiņš Roķis ir Skaņu meža līdzdibinātās platformas SHAPE dalībnieks, un tās ietvaros jau sniedzis priekšnesumu Drēzdenē, kā arī plāno uzstāšanos Prāgā.

Ieeja pasākumābez maksas.

Informāciju sagatavoja: Skaņu mežs.

igo2

Foto: Inese Libere.

Radio viļņos sūtījis pirmo dziesmu “Straume”, Igo 15. jūnija pēcpusdienā uzaicināja žurnālistus izbraucienā uz Mazā Baltezera krastā esošo restorānu Pērle, lai pastāstītu par septembrī gaidāmo koncertprogrammu “Ūdens”. igo3 Pirms pieciem gadiem Igo aizsāka koncertprogrammu ciklu, kuru iedvesmojuši pirmelementi. Kopā ar komponistu Jāni Strazdu tika iedegta “Uguns”, kopā ar komponistu Valtu Pūci – apzināta “Zeme”,  un tagad kopā ar Mārtiņu Braunu iedvesma tiek smelta no “Ūdens”. Radošais kopdarbs tika uzsākts šī gada janvārī.

10. janvārī mēs satikāmies, lai sāktu strādāt. Mārtiņš saņēma visu, ko es pirms tam biju sarakstījis. Viņš man sadeva veselu kaudzi ar sacerētām melodijām, ar harmoniju un ritmu. Viņš bija no manis uzrakstītā ietekmējies tikai sajūtu līmenī. Lai arī teksts bija pirmais, man nācās pielāgoties mūzikai. Tad situācija mainījās. Esot procesā, sacerot trešo, ceturto, piekto skaņdarbu, mēs bijām mainītās lomās. – stāstīja Igo. igo5 Atšķirībā no albuma “Zeme”, mūziķi “Ūdens” albumu ieraksta kopā, šādi gūstot īpašu vienotības sajūtu. Kopā radītas 14 kompozīcijas. Ierakstā piedalījās Igo – balss, Ieva Krēvica – fona balss, Mārtiņš Brauns pie taustiņiem, Raimonds Macats – čells, taustiņinstrumentālists Juris Kristons, ģitārists Armands Alksnis, basģitārists Normunds Skraucis un bundzinieks Kaspars Kurdeko pie perkusijām.

Ūdeni uz bungām ir nospēlēt grūti. Tur tiešām ir jāiedziļinās, lai radītu vajadzīgo atmosfēru. Dažreiz vajadzīgs tikai viens sitiens, un tas jau būs daudz! – sajūtās dalās bundzinieks Kaspars Kurdeko.

igo4 Lai vēl labāk ieskicētu radošo atmosfēru un mūziķu sadarbību, Igo klātesošiem  atskaņoja dziesmas “Runu Plūdi” neapstrādāto ierakstu ar Raimonda Macata klusi skaitīto takti, (kas, grupas izklaidēšanas nolūkos, dažreiz tika skaitīta igauņu, dažreiz vācu valodā) un citi radošo vidi raksturojoši elementi.  Protams, šādā veidā dziesmu varēja dzirdēt pirmo un pēdējo reizi,  bet āķis lūpā man jau nu noteikti tā forši tika ieāķēts. Dziesma “Runu Plūdi” ir blūzs Mārtiņa Brauna “Sīpolu” laika rokrakstā.

Mūzika būs nopietna un skaista. Būs vērienīgi skaņdarbi un arī mierīgāki. Tematika – slāpes. Tematika – varžu princis jeb stāsts par kurkuli, kas dīķī izaug par varžu princi. Starp nopietniem un dramatiskiem skaņdarbiem būs arī kaut kas vieglprātīgāks, kam publika varēs dziedāt līdzi. – sola Igo.

Koncertprogrammu “Ūdens” ar Igo dzeju un Mārtiņa Brauna mūziku varēs dzirdēt Vidzemes koncertzālē Cēsīs, Latgales vēstniecībā Gors Rēzeknē, Dzintaru koncertzālē un arī Liepājas OC Rožu zālē. Biļetes jau nopērkamas šeit.

IMG_1246

Foto: Marina Ignatjeva

Noslēdzot aprīlī izdotā otrā albuma “Down the River”  koncertsvinības, grupa “Sus Dungo” aicināja klausītājus uz mūzikas namu Daile, kur sniedza teju divas stundas garu koncertu.

Pirmais albums “Rasā pēdas” tika izdotas 2013. gadā un aizveda mūziķes koncertu tūrē Eiropā. Un jaunais 11 dziesmu garais albums “Down the River” skan angļu valodā.

IMG_1243

Koncertzāles Daile apkārtmēri, labā pārredzamība no balkona rada pietuvinātības sajūtu skatuvei. Šajā vakarā grupa uzstājās plašākā sastāvā – pieaicinot koklētāju Latvīti Cirsi , čellisti Ernu Daugavieti, taustiņinstrumentālistu Matīsu Repsi, vokālistus Kristīni Prauliņu un Jāni Strapcānu.

IMG_1216

Muzikālā ūdens viļņošanās tiek panākta, starp dziesmām atrodot vietu instrumentālām pārejām un skanīgiem trokšņiem, knakšķiem un putnu balss attēlošanai, dzeja mūziķa Matīsa Kļaviņa balsī un video projekcijas, attēlojot ūdens daudzveidīgo skaistumu. Par pārsteigumu gādāja pieaicinātie mākslinieki Didzis un Aleksejs, kas dziesmās paustās emocijas attēloja uz skatuves esošajos melnos kvadrātos.

IMG_1224

“Sus Dungo”  ir talantīgas un muzikāli izglītotas. Viņas pārvalda ne vien savu instrumentu, bet ir apveltītas ar vokālajām dotībām, un vakara gaitā katrai no viņām tapa par galveno vokālisti. Kamēr izskanēja solo numurs, pārējās mūziķes izmantoja dažādus skatuves plānus, līdz ar to skatītājam vienmēr bija “kur piesiet acis”.

IMG_1193

IMG_1279

Albuma muzikālais materiāls “Down the River” ir lirisks un atmosfērisks, un atmiņā paliek ļoti labi.  Stilistiski albumu var dēvēt par indie un varbūt par indie popu ( dziesma “Pocket”).

Tomēr plašais instrumentu klāsts: akordeona, arfas, flautas, kokles tembrs ir pietiekami netipisks, lai vidusmēra klausītājs to asociētu ar ierasto popmūziku. Tā dziesmā “Gabriel” ieskānas pat koraļļu motīvs. Ja tiktu vēl mazliet vairāk piegriezti pedāļi (piemēram, dziesmā „Fall”), Sus Dungo varētu kļūt par postroka grupu.

Iespējams nākamajā albumā?

Skyforger, Foto:Vladislavs Punculs

Foto: Vladislavs Punculs.

Piektdien, 15. maijā Sapņu fabrikā ar grandiozu koncertu jaunākā albuma “Senprūsija” iznākšanu atzīmēja folkmetāla grupa “Skyforger”. Klausītājiem albums bija pieejams jau aprīlī, kad “Skyforger” uzsāka savu Eiropas koncertu tūri.

IMG_0034

IMG_0284

Albuma prezentācijas koncerts,  tiek uzsākts ar albuma tituldziesmu “Senprūsija”. Tās laikā skatuve liesmo pirotehnikas ugunīs, šādi jau pirmajās minūtēs iesaistot klātesošos koncerta plūdumā. Kā nākamo Pēteris piesaka “Sudāvu jātnieki”, kam seko “Tagad vai Nekad”, “Herkus Monte”. Interesanti un vērtīgi – Pēteris piesaka katru koncerta dziesmu, kodolīgi izstāstot, kāpēc tas ir nozīmīgi. Dziesma “Melnās Buras” vēsta par postošu mēra epidēmiju, bet “Rituāls” ir instrumentāls skaņdarbs. Dziesmā “Zem Lietuvas karogiem” grupai uz skatuves pievienojās lietuviešu vīru folkloras ansamblis. Arī Lietuvā “Skyforger” tiek mīlēti tikpat ļoti kā mūsu zemē.

Skyforger1-Foto:Vladislavs Punculs

IMG_0208

Koncerts notiek trijos plānos – pirmajā novietoti trīs mikrofoni. Otrajā atvēlēta vieta bundziniekam, bet trešajā atrodas vēl viens mikrofons. Pašā augšā tiek projicēts “Skyforger” logo, skatuvi grandiozu padara arī apgaismojums. Vīri nenogurstoši maina savas skatuves pozīcijas, šādi pastiprinot koncerta dinamiskumu. “Skyforger” pierāda, ka var iztikt bez kaitinošajiem uzsaucieniem publikai – vai jūs tur esat? Pietiek vien Alvim pacelt roku, un klausītāju masa ar savu atbildi arī nevilcinās.

IMG_0422

Ģitārists Alvis Bernāns ( spēlējis “SIA Radikal”, ir grupas “Green Novice” līderis) “Skyforger” sastāvam pievienojās pagājušajā gadā, nomainot ģitāristu Egonu Kronbergu, kura ģitāras partijas vēl ir dzirdamas “Senprūsijas” albumā. Abi ģitāristi nav salīdzināmi, katram ir savs spēks. Egonam ir stilistiski daudzveidīgāka muzikālā pieeja un jau iekrāta lielāka muzikālā pieredze, bet Alvim – apbrīnojama tehniskā precizitāte un ātrums, kā arī milzīga enerģija publikas uzkurināšanā. .

IMG_0393

“Skyforger” stāstnieku prasmju dēļ grupu ciena un klausās arī ar metālmūziku nesaistīti cilvēki. Un mūzika šajā gadījumā ir stāsta izpausmes veids, kā rūpīgam izpētes darbam izskanēt tautās. Vēlāk to ikkatrs var acīm vai balsī pārlasīt.  Un “Skyforger” stāsts var nodārdēt skaļi, tas var tikt izspēlēts akustiski, šādi kļūstot par 2014. gada festivāla “Laba Daba” vienu no visskaistākajiem koncertiem. Šogad, starp citu, grupa svin 20 gadu pastāvēšanas jubileju.

Dziesmu saraksts:

  1. Senprūsija
  2. Sudāvu jātnieki
  3. Tagad vai nekad
  4. Herkus Monte
  5. Rāmava
  6. Lepnums un Spīts
  7. Divi brāļi
  8. Melnās buras
  9. Nekas nav aizmirsts
  10. Rituāls
  11. Zem Lietuvas karogiem
  12. Kauja pie Saules
  13. Tīreļu purvā
  14. Akmenī iekaltas zīmes
  15. Tumsā un salā
  16. Melnais jātnieks
  17. Kad Ūsiņš jāj
  18. Migla, migla, rasa, rasa.

Foto: Vladislavs Punculs.