Mona De Bo un Modest Midget @ Nabaklab

Idille. Jau trešo dienu pēc brokastīm galva ir pietiekami brīva no domām, lai rakstītu, bet vakarā atkal dotos uz koncertu. Trešdienas eksperiments “Canibal Corpse” izdevās kā jautri pavadīts vakars. Taču ar atklāsmi, ka tomēr neesmu metāliste, vismaz latviešu metālistu izpratnē. Laika gaitā šis muzikāli metāliskais monstrs ir izdzinis neskaitāmi daudz piesakņu, kuras apzināt spēj tikai īstens fanāts. Tā nebūšu es. Bet savu lauciņu es zinu – stoner/ drone doom metal, kas Latvijā ir diezgan nepopulārs metāla novirziens.Un tomēr šie muzikāli  žanri ir iespaidojuši pāris latviešu grupas kā  “Soundarcade” un “Tesa”  kopprojektu “Big Band”,  arī “Mona De Bo” pēdējo garadarbu.

Runājot par “Monu De Bo“, vakar 19. augustā viņi koncertēja Nabaklab . Lai gan cilvēki bija skaitliski maz, koncerta sākumā publika bija diezgan pļāpīga, taču pamazām pilnīgi pazuda mūzikā. Tā izpaužas drone burvība – ievelk sevī pamazām. Iztrūkstošos pūtējus šoreiz aizvietoja sintezatora iespējas. Interesanti, ka drone metāls tiek saukts arī par avangarda metālu, un tas, manuprāt, ir ļoti adekvāts apzīmējums. Koncerta ietvaros skaņa vairs nav tikai viena no neskaitāmajām skaņdarba sastāvdaļām. Tā pati par sevi ir individualitāte. Nemitīgie atkārtojumi rada hipnotisku noskaņu, tomēr no aizpeldēšanas citā galaktikā atmodina negaidītie efektu pielietojumi. Protams, neesmu jau nekādā meditatīvās mūzikas pasēdēšanā. Dziesmas laikā radušās emocijas tika neitralizētas aplausos. Laikmetā, kad steidzīgas domas piegružo prātu, drone minimālisms palīdz apstāties un attīrīties. Zaudēt daļu no savas nepacietības, vērojot skaņas transformācijas procesu.

Vakara galvenie viesi bija nīderlandieši “Modest Midget“. Savu koncertu viņi sāka ar  toreadoru maršu no operas “Kamena”. Pārņēma sajūtas, it kā uz skatuves stāvētu akadēmiskā mūzikas žanra pārstāvji, kuri nodomājuši brīvajā laikā “atlaist”, uzspēlējot rokmūziku.  Vokālista, solo ģitārista pedālim piemita spēja ģitāras skaņu pārvērst 18.gadsimta klavesīna tembrā, taču sintezatora skanējums atgādināja 20.gadsimta 70to gadu joniku, kas dominēja grupu “Urian Heep” un “The Doors” dziesmās. Nīderlandiešu dziesmām piemīt bezrūpīgums. Piemēram,  dziesma “Trubles in Heaven”   uzbūra bezrūpīgu hipiju ainu, ar zīmētiem baltiem mākonīšiem. Bet dziesmas muzikālā tēma no austrumnieciskas pentatoniksas pamazām aizplūst līdz valsim. Un skatītāju vidū atradās aktīvists, kas labprāt arī uzdejoja. Humora izjūta šiem vīriem ir laba!

Read Full Post »

Mona de Bo – “Nekavējies, šīs ir spēles ar tevi”

12. martā Spīķeru koncertzālē grupa “Mona de Bo” prezentēja savu otro albumu “Nekavējies, šīs ir spēles ar tevi”.  Tajā ietilpst septiņi drone , slowcore skaņdarbi, no kuriem garākais ir 19:45 minūtes ilgs.  “Mona de Bo”  no dueta ir paplašinājusies līdz septiņu cilvēku lielam sastāvam, pieaicinot gan ģitrāristu, gan taustiņnieku un arī pūšano instrumentu meistarus. Albums ir iegādājams gan pavisam vienkāršā kabatiņā, gan skaistā CD, kā arī to ir iespējams lejupielādēt grupas mājas lapā. Iespējams, ar laiku tiks realizēta iecere par vinila plati.

Skaidrojot vienkāršā valodā, albums “Nekavējies, šīs ir spēles ar tevi”  ir ieturēts minimālismā.  Skaņu ir maz, taču to veidošanās process, izejot cauri deformācijai, stiepšanai, rada radošu līdzi pārdzīvošanu. Skaņas metamorfoze gluži neviļus aizskar arī tavas – klausītāja domas. Klausoties  otro un trešo reizi, vienmēr atklājas kāda jauna, nepamanīta melodijas virzība.  Un tu sev jautā, varbūt tā skan tikai iedomās, kurās tavs prāts minimālisma stingros pamatus izrotā ar vijīgu skaņu stīgu?  No tiesas, rezonējošā pastiprinātāja un efektu pedāļu groteskā savienība tikai pastiprina melodijas spēku, līdzīgi kā bez pelēkā mums krāsas nešķistu pietiekami spilgtas vai diena bez nakts būtu vien bezjēdzīgs gaismas mutulis.

Būs par ko padomāt! Albums sevis izzināšanai.

Read Full Post »