Saksofonistu Tomu Rudzinski nebiju satikusi gadiem, bet sajūta tāda, it kā būtu tikušies vakar. Sarunas raisījās tik labi, ka visu ne pierakstīt.
Tāpēc svarīgākais:
Toms ir no tiem mūziķiem, kura muzikālais dzīves ceļš tapa skaidrs jau no tā brīža, kad rokās tika paņemts instruments. Aizvadīto sešu gadu prombūtnē Toms izglītojās pasaulē nedaudz ASV – Filadelfijā un tad Eiropas džeza studiju galvenajā centrā – Nīderlandē Amsterdamas Konservatorijā, kur ieguvis maģistra grādu.
Šī gada februārī Rudzinskis kopā ar draugiem taustiņinstrumentālistu Dominiku Dž.Māršalu no Anglijas, basģitāristu Patu Klīveru no Francijas un latviešu bundzinieku Ivaru Arutjunjanu devās Latvijas koncerttūrē, lai prezentētu 2014.gada nogalē izdoto albumu “Abra“. Vēlāk kvartets uz garāku tūri atgriezīsies Nīderlandē. Protams, Toma plānos ietilpst arī regulāras vizītes Latvijā, lai turpinātu iesāktos Teātra bāra džeza vakarus un realizētu vēl citas muzikālas idejas.
Saksofonista debijas albums “Abra” ir nominēts Latvijas mūzikas ierakstu gada balvai “Zelta mikrofons” divās nominācijās: “2014.gada Debija ” un “Labākais džeza mūzikas ieraksts”. Albums ir instrumentāls albums ar deviņiem skaņdarbiem, pieejams arī CD formātā. “Abras” ierakstā piedalījušies 13 mūziķi.
Man vienmēr ir šķitis, ka džezā mūziķi ir lielāki individuālisti, katrs pats ar savu vīziju. Kā tu atlasīji mūziķus sava albuma ierakstam? Kā grupu savaldīji?
Es izvēlējos mūziķus pēc viņu vīzijām un tehniskajām iespējām un citiem parametriem. Viens ir uzrakstīt kompozīciju, otrs izvēlēties cilvēkus, kas to atskaņos, šādi būtiski ietekmējot kompozīcijas skanējumu. Es mūziķus nemēģināju savaldīt. Iedevu specifiski uzrakstītas notis – pamatmateriālu, lai vēlāk viņi varētu ar to darīt, ko paši vēlas. Ko mūziķis grib spēlēt, tas arī ir tas, kas skan vislabāk.
Tātad džeza albuma rakstīšana notiek ļoti demokrātiski.
Ļoti, turklāt nekad nevar zināt, kas notiks. Mēs “Abru” ierakstījām vienas dienas laikā. Atkarībā no grupas biedru noskaņojuma albums var iegūt savādāku skanējumu, nekā iepriekš bija plānots. Un, manuprāt, tā ir džeza mirkļa burvība – tu esi ierāmējis vienu momentu no savas dzīves. Un tev ir viena ieraksta diena, lai vēlāk cilvēki dzirdētu, kas notika šajā dienā. Un tas, ka nezini, kas var notikt, ko vari sagaidīt, manuprāt, ir džeza mūzikas skaistums.
Pastāsti par to ieraksta dienu! Kā tu to atceries?
Jā, tā bija ļoti grūta diena. Uzņēmām daudz ieraksta versijas. Mūziku tikko biju sarakstījis, un mēģinājumu pirms ieraksta nebija daudz. Muzikālais materiāls bija gana sarežģīts, un mums to vajadzēja ierakstīt vienas dienas laikā. Maģistratūras studenti vienu dienu bez maksas varēja izmantot skolas ierakstu studiju. Man bija sakrājušās divas dienas. Pirmajā dienā mums vēl bija jāspēlē gala eksāmens, tāpēc paguvām uzkrāmēties un nedaudz pamēģināt. Otrajā dienā notika albuma rakstīšana.
Skaņdarbiem esi devis psihodēliskus nosaukums, piemēram, “Down the Rabbit Hole“. Vai nosaukums ir vispirms, un tad top mūzika, vai otrādi?
Nosaukums tiek meklēts tieši pirms albuma publicēšanas. Tie paši atnāk pie manis – domāju par skaņdarbu, mēģinu saprast – kas ir tā esence, tā emocija. Aiz skaņdarba “Tooth Fairy World Tour” ir stāsts. Pirms kāda laika man izrāva gudrības zobu un es kādu laiciņu nevarēju spēlēt, šajā laikā es sarakstīju šo kompozīciju. Un nodomāju, ka tas būtu smieklīgi nosaukt skaņdarbu par Zobu fejas turneju.
Kvartetā tu spēlē kopā ar saviem draugiem!
Jā, mēs esam draugi. Esam gan kopā mācījušies, gan ļoti daudz kopā spēlējuši. Ar pianistu Dominiku un basistu Patu iepazināmies Amsterdamas konservatorijā, kur viņi abi ir ieguvuši maģistra grādu. Studiju laikā mēs kopā daudz spēlējām un arī brīvo laiku pavadījām kopā. Mums ir ļoti laba muzikālā saikne, līdzīgas idejas par to, kā mūzikai vajadzētu skanēt. Neatceros, kad tieši ar Ivaru esam sākuši kopā spēlēt, bet tas bija krietnu laiciņu atpakaļ. Viņš ir pabeidzis Dānijas konservatoriju. Man patīk, kā viņš spēlē. Patīk tā enerģija, ko viņš ieliek mūzikā.
Vai no mūzikas izauga draudzība?
Gan viens, gan otrs darbojas kopā. Tagad ar Ivaru kopā dzīvojam vienā dzīvoklī. Nu jau sākam viens otru ļoti labi iepazīt. Manuprāt, lai spēlētu kopā, ir ļoti svarīgi zināt cilvēku arī individuāli. Tad tu daudz labāk saproti viņa muzikālās izvēles un tev ir skaidrāka kopējā bilde.
Džezā liela nozīme ir sensoriskai.
Jā, jo džezs ir mirkļa māksla un meditācija. Tev galva ir tukša, lai tu varētu dzirdēt, kas notiek tev apkārt, lai varētu dalīties informācijā, lai būtu saiknē ar pārējo sastāvu. Un tieši tas interesantākais saistībā ar džeza mūziku. Lai gan džezs ir mirkļa māksla, albums “Abra” ir īsākā laika posmā koncentrēts ideju kopums, bet koncertā var notikt jebkas!
Linki:
[…] ir raksts par to, ka koncertā var notikt jebkas. Musicstories blogā Makartnijs atgriežas topā un labo rekordu. Vēl klasiskā mūzika muzikālai […]