Feeds:
Ziņas
Komentāri

Posts Tagged ‘black metal’

11427670_835888639823723_144870442398927260_n

Foto no 2015.gada “Eschatos” Eiropas tūres,  grupas privātais arhīvs.

Skaidrs, vislabākās sarunas par mūziku vedas sēžot pie virtuves galda. Un tā arī notika maija sākumā, Pārdaugavā, Kristiānas un Edvarda privātmājas virtuvē, svinot Kristiānas pārbraukšanu, albuma izdošanu un dzīvi, nedaudz pēc pusnakts Edgars man stāstīja par “Eschatos” jaunā albuma tapšanu. Albums “The Grand Noir” arī tapa ierakstīts šajā pašā privātmājā.  

Sākotnēji “Eschatos”  bija iecerējuši veidot  splitu jeb dalītu albumu kopā ar lietuviešu grupu “Inquisitor”. Taču galu galā tapa pašu otrais albums – “The Grand Noir”. To veido pieci skaņdarbi, kopējā garumā 33 minūtes. “Eschatos” smagās mūzikas trumpis ir grupas izpratne par daudzslāņaina atmosfēriskuma radīšanu, un to var dzirdēt arī “The Grand Noir” kompozīcijās.

Albumam ir stāstoša uzbūve ar instrumentālu ievadu un kulminācija 31. albuma izskaņas minūtē. Grupa spēlējas ar dinamiku, savieno pretstatus – monotonos ģitāras rifus šķaidot ar maigām instrumentālām pārejām, tā arī priecē ar sarežģītu ritmisko zīmējumu. Visgrūvīgākā albuma dziesma ir “On the Divines Names”, kas publiku tā vien aicina mesties traka apļa skrējienā.  Klausoties albumu, es nedomāju par black metālu, tas drīzāk ir emocionāli piesātināts muzikāls piedzīvojums. Robežas ir kritušas, vai ne?

Pirms došanās savā Eiropas koncerttūrē, “Eschatos” albumu prezentēja koncertā Depo, kur arī tapa šī zibensintervija ar grupas vokālisti Kristiānu Kārkliņu. Jārunā bija ātri, jo ar katru minūti kluba atmosfēra kļuva arvien skaļāka un skaļāka.

Black metāls, sludge – kā stilistiski visprecīzāk būtu apzīmējama “Eschatos” mūzika?

Mūsu sākums ir meklējams black metālā. Stilistiskās robežas ir izplūdušas, un laika gaitā cilvēki sāka mums piedēvēt arī citu stilistiku. Black metāls šobrīd ir kļuvis par ļoti abstraktu jēdzienu. Tāpēc, manuprāt, stilistiskajam iedalījumam zūd jēga.

Kāpēc tu uzstājies basām kājām?

Fantastisks jautājums! Tāpēc, ka šādi gūstu stabilitātes sajūtu – esmu tuvāk zemei un jūtos labāk.

Tu aizvadīto gadu dzīvoji ASV. Kādi koncerts tev vislabāk palikuši prātā?

Redzēju “Mayhem” uzstājoties kopā ar “Watain” un kanādiešiem “Revenge”, kas man bija fantastisks pārdzīvojums. Bet labākais dzīvais koncerts, ko es redzēju laikam bija alternative country, apvienība “Wovenhand”.

Kā Eschatos atrod iedvesmu?

Iedvesma nav jāmeklē, tā ir dabiska procesa sastāvdaļa. Mēs ar mūziku visu laiku esam saistīti. Puiši spēlē dažādos projektos, arī štatos man radās blakus projekts “Black Earth Black Sky”.  Izmantojot interneta sniegtās iespējas, tas varētu pārtapt par ilglaicīgāku projektu, jo mēs ļoti labi sastrādājāmies. Atgriežoties pie iedvesmas. Mūzika ir sava veida pašattīrīšanās. Negatīvā enerģija tiek konvertēta mūzikā. Tas nenozīmē, ka mūzika ir negatīva. Jā, tā ir tumšāka. Tā ir mūsu kopējā reinkarnācija.

Tu kā ilggadēja metāla vokāliste Latvijas mērogā esi ļoti īpaša, jo šādu pamanāmu vokālistu – sieviešu ir ļoti maz. Kāpēc, tavuprāt, tā tas ir?

Interesants jautājums. Varbūt meitenēm vienkārši nav intereses par šāda veida alternatīvo un smago mūziku? Nezinu. Iespējams ir meitenes, kas pilnīgā pagrīdē kaut ko dara. (jautā grupai) Jūs zināt šādas meitenes? Man ir gūti komentēt. Man liekas, ja tev gribas darīt, tad ej un dari. Tas vienkārši sēž iekšā, un es nejūtu, ka būt metāla vokālistei ir kaut kas krietni atšķirīgāks.

Vai tev šajā albumā ir mīļākā dziesma?

Mīļas ir visas, bet emocionālākā ir albumā pēdējā dziesma “Feast of Thousand Beasts”. Tā ir arī vecākā albuma dziesma.


Grupa Eschatos ir Kristināna Kārkliņa – vokāls, Edgars Gultnieks – ģitāra, Jānis Bušs – ģitāra, Tomass Beķeris – bass, un Edvards Percevs – bungas.

Albumu „The Grand Noir” var noklausīties Bandcamp vai Spotify, un albuma formātā iegādāties grupas koncertos. Eschatos jūlijā varēs dzirdēt Lietuvas festivālā Devilstone, kā arī pašmāju smagās mūzikas festivālā Klang.

Advertisements

Read Full Post »

Pirms pāris gadiem festivāla “Skaņu mežs” ietvaros Rīgā, Melnajā Piektdienā spēlēja grupa “Liturgy”, kas tika pieteikta kā black metālu spēlējoša. Toreiz koncerts emocionāli mani neaizkustināja, tomēr lika pievērst grupai papildus uzmanību. Black metālu spēlē arī  “Liturgy” tautieši “Wolves in the throne room”. Abas grupas vieno ne vien mūzikas stils, bet arī tas, ka tās ar savu mūziku paplašina šī stila konservatīvās robežas. Mūziķu sejas neklāj drūma make up kārta, nav asu aproču, tomēr sadursme joprojām pastāvs.

Skaidrojot vienkāršoti, varētu teikt, ka black metāls ir radies, krustojoties pankroka ekstrēmākajām izpausmēm ar smagā metāla estētiku. Black metāla attīstību iedala ‘viļņos’, kas īpaši 90-tajos izpaudās visekstrēmākajā veidā, bet mūsdienās atkal atgriežas idejas veidolā. Mūzikas apakšstilu vairs nav iespējams definēt, to saistot ar konkrētu subkultūru. Protams, tradīciju fanus šīs izmaiņas neapmierina, tāpēc vieglāk ir norūkt – ‘kārtējais post-whatever’. Interesanti, ka mūsdienās pankroka komūnas mākslinieciskās darbības saturu veido visargumentētākās filozofijas, tad iespējams, augstāk minēto grupu black metālā dominējošākais ir vecvectēva pankroka gēns. Un tomēr, paklausoties grupu izpildīto mūziku, pankroku jūs tur nedzirdēsiet. Tās visdrīzāk būs spēles ar troksni uz plašām zināšanām veidota personīgā viedokļa fona. Līdzīgas sajūtas izraisa melnais kleksis, kura vērtība ir novērtēta 10 000, mākslas muzejā. Es arī tā varu – izsauksies vairākums, un tomēr tie būs nožēlojami ķepājumi, kamēr melnais lepni atspīdēs muzeja spodrajos logos. Doma tāda – atrodot kodolu, tu vari mainīt tā izpausmes veidus, kodols saglabāsies. Tāpat kā patiesi lūgties tu vari gan, atrodoties sabiedriskajā transportā, gan tradicionāli – baznīcā. “Liturgy” muzikāli apcer nāvi kā ekstāzi un atbrīvošanos, bet “Wolves in ther throne room” izmanto black metāla pirmatnīguma slavināšanas ideju. Liek aizdomāties.

Read Full Post »

Šogad Metalshow festivāla organizatori iepriecināja ar ziņu, ka festivāla ietvaros 2. jūlijā Rīgā koncertēs grieķu melnā metāla grupa “Rotting Christ“, kuriem vasara ir ar koncertiem labi saplānota. Tas viss viņu jaunākā albuma “Aealo” dēļ, kas savu oficiālo prezentāciju piedzīvoja 15.februārī.

Albums ir grupas līdera Sakis Tolis garadarbs, tapis sadarbībā ar grieķu tautas mūzikas ansambli. Tieši folka elementi drūmajam, brīžiem pat sīcošajam vokālam liek skanēt ne vien interesanti, bet pat grandiozi.  Daļa dziesmu tekstu ir angļu, bet daļa grieķu valodā, kas man kā klasiskās filoloģijas studentei albumu liek klausīties ar “spicām ausīm”, jo Sakis labprāt savās dziesmās apdzied savas tautas bagāto vēsturi.

Tiem, kas plāno apmeklēt Metalshow organizēto festivālu, ar šo albumu būtu ieteicams iepazīties, ja ne pilnā garumā, tad vismaz noskatoties lejā redzamos video. Es zinu, vasarā būs spēcīgi!!!!

Read Full Post »

%d bloggers like this: