Feeds:
Ziņas
Komentāri

Posts Tagged ‘jazz’

BeFunky Collage

Kādi jauni albumi iznākuši 2017. gadā? Kas ir tavi muzikālie atklājumi?  Šis gads manos mūzikas klausīšanās apjomos ir bijis daudz pieticīgāks par iepriekšējo, aizritējis džezā, neplānoti tieši Čārlija Pārkera diskogrāfijā. Bet nav jau tik džezs manā pleilistē, ausis spicēt lika arī  jaunā mūzika citos stilos. Lūk, mana 2017. gada pirmajā pusē izdoto albumu izlase alfabētiskā secībā – daži spēlēti nonstopā, turpretim citi atskaņoti vien pāris reizes.

Ansamblis Manta – “Karaliene Anna”

“Karaliene Anna” ir viens no maniem gaidītākajiem 2017. gada albumiem. Edgars āķi bija izmetis jau 2016. gada augustā, uzaicinot mani uz albuma noklausīšanos Inga Baušķenieka studijā. Tajā vakarā ierakstu man bija iespēja baudīt, sēžot akustiski vislabākajā vietā studijā.  “Karaliene Anna” ir albums, kas jāklausās no sākuma līdz beigām, nemainot dziesmas vietām un nepārlecot secību. Pēc noklausīšanās albumu otro reizi uzreiz arī negribēsies klausīties – karalienes Annas tēlainība un muzikālais daudzšķautnainums vēl kādu laiku rezonēs tavās pārdomās.

Ansis – “Balzams”

Anša albums “Balzams” ir otrs mans gaidītākais pašmāju 2017. gada albums, tieši mūziķa valodas izjūtas dēļ. Viņa stāsti ir ļoti telpiski – klausies un redzi, jūti un dzirdi telpu, kur darbība norisinās. Ansis zina arī cilvēka dabu – sākumā nodomi bija labi, sanāca kā vienmēr – vāveres ritenī. Un tomēr, arī sliktākajā čalī ir gabaliņš labā, vai ne?

Astro’n’out – “Urda”

Astro’n’out jaunais albums “Urda” – lūdzu jums “adult pop” jeb popmūzika pieaugušajiem. Albuma skanējums ir tik patīkami svaigs un neuzbāzīgs, ka nemanot zini dziedāt līdzi dziesmām, jo nemanot albums atskaņotājā griezies n-tās reizes.  “Urda” ir lieliska izvēle, ja nepieciešama mūzika radošai darba atmosfērai.

Boogarins – “Lá Vem a Morte”

“Boogarins” ir brazīliešu psihodēliskā roka grupa, kura savā jaunajā albumā “Lá Vem a Morte” eksperimentē ar elektronikas iespējām, deformējot skaņu, padarot dziesmas dejojamas. Albums būs īstajā vietā, lai pazaudētu laika sajūtu, ļautos sapnim vaļējām acīm vai kādai impulsīvai dejai. Fakts, ka dziesmas lielākoties ir portugāļu valodā, muzikālo vasaras sajūtu padarīs intensīvāku.

Dāvis Jurka Quartet – “Strings Attached”

Saksofonista Dāvja Jurkas kvarteta “Strings Attached” viedo gan viņa paša Dāvja, gan pianista Ritvara Garozas kompozīcijas. Albums ir kustīgs un niansēm, nokrāsām bagāts – desmit skaņdarbi virknēti tā, lai ar katru nākamo tiktu atklāta kāda cita emocija – kā ekspresīva, tā arī romantiska rakstura, kas tiek izspēlēta vijīgos ritmos. Albums ir gana sarežģīts, lai tā nebūtu mūzika katrai dienai, un vērtīgs, jo mudina mūziku klausīties ar visu savu uzmanību, nevis garāmskrienot.

Mara Balls – “Elävä kivi”

Spotify algoritmi zina, ka labprāt klausos mūziku svešvalodās, un piedāvāja man stoner – psihodēliskā roka grupu Mara Balls. Somu valodā neko nesaprotu un tas mani vispār netraucē – mūzika kāpj pāri valodas robežām! Vēl foršāku šo visu padara fakts, ka grupas līdere ir vokāliste/ģitāriste Maria! Kāds viņai fūzīgs ģitāras tembrs, it kā viņai rokā atrastos rūcošs motocikls nevis ģitāra un ir arī pa balādes – gaisīgas, ēteriskas un instrumentālas.

Megalodon Collective – “Animals”

“Megalodon Collective” ir norvēģu un zviedru džeza mūziķu trokšņainais septets, mans šīgada atklājums.  “Animals” ir kolektīva otrais albums, kas mani sajūsmina instrumentu skanējuma dēļ – tie skan kā dzīvnieki, putni un kukaiņi. Mūzika ir sava veida botānika, vai ne?

Mona De Bo – “Kur ir šeit?”

Katrs Mona De Bo albums man ir gaidīts notikums, jo met jaunu izaicinājumu manām klausīšanās spējām un zināšanām. Albums “Kur ir šeit?”  tevi izaicina gluži no fizioloģiskās puses. Mūzikas tālāko attīstību būs grūti, pat neiespējami paredzēt. Tāpēc vienīgais, kas tev atliek, ir ļauties. Būt mirklī. Būt tagad un šeit.

Phronesis – “The Behemoth”

“The Behemoth”  – kā jau nosaukums liecina, būs kaut kas grandiozs un varens. Citādāk nemaz nevar būt, ja  albumu kopā ierakstījuši viens no aktīvākajiem Eiropas džeza trio “Phronesis”, pieprasītais Frankfurt Radio Big Band un izcilais Džulians Arguels (Julian Argüelles) – mūziķis, aranžētājs un diriģents vienā personā. Tieši Arguels no virtuozo instrumentālistu kopuma izveidojis fantastisko, daudzkrāsaino muzikālo ainavu.

Very Cool People – “Heya Some Kind of Fish!”

Pašmāju fanka grupa Very Cool People vienmēr piedomā pie tā, lai albums ir stilīgs un humorpilns. Šoreiz “Heya Some Kind of Fish!” uz albuma vāciņa var izlasīt dažādus ļoti asprātīgus komentārus, savukārt tā muzikālo saturu veido deviņi temperamentīgi skaņdarbi, kas tikpat labi varētu skanēt kādā piedzīvojumu filmā.

+

šogad gaidāms

Vēstnieks

Rūdolfs Macats savu solo projektu “Vēstnieks” atklāj pamazām, dziesmu pa dziesmai, lai gan patiesībā albums jau ir gatavs. Tā kā man ir bijusi tā laime albumu dzirdēt pilnā garumā, ar Rūdolfa atļauju esmu piefiksējusi pirmās pārdomas piezīmēs. “Vēstnieks” ir stāsts par iemīlēšanos, kas būs labi atpazīstams it visiem, kuri reiz bijuši šādā stāvokli. Hipnotisks, maigs un sapņains albums, kurā saplūst latviešu Atmodas laika populārās mūzikas tradīcijas un mūsdienu mūzikas iespējas. Kad grupa “Sīpoli” satiek Džeimsu Bleiku (James Blake), tā varētu sacīt. Rūdolfa dziedājums ir mirklīgs, brīžiem abstrakts. Tā ir vārsmošana, kas tik ļoti saistās ar iemīlēšanās gaisīgumu. Tiem, kuri ne reizi nav iemīlējušies, “Vēstnieks” būs atmosfēriska mūzika lēniem vakariem.  Nevaru sagaidīt, kad albums būs oficiāli laukā!

 

Read Full Post »

Ja man būtu iespēja izvēlēties, es labprāt dzīvotu trešā stāvā mājā, kas atrodas virs kluba „Blue noite”. Vakaros uz sava balkona es malkotu dzērienu, kamēr uz kluba terases tiktu muzicēts. Noteikti māja kaut kur pasaulē eksistē, manuprāt, dienvidos.  Uz šādu fantāziju mani vedināja LMA Studentu kluba  30.11. džeza vakars. Tā viesis bija brazīliešu perkusionists Tiago Loei , smaidīgs kā saulīte, viņš publikai skaidroja brazīliešu putras vizuālo izskatu.  Būtu interesanti pavārmākslas stundas atvienot ar muzicēšanu, bet nē putras vārdā šoreiz bija nosaukts skaņdarbs. Lai nu kā, džezs pats par sevi ir garšīgs, bet baudīšanai ir vajadzīgas priekšzināšanas „attīstītākas garšas kārpiņas”. Manas muzikālās maņas regulāri uzņemas trenēt mani džezā zinošākie draugi.

Lūk, sestdien es tiku iepazīstināta ar Džako Pastoriusu ( Jaco Pastorius), pasaulē ietekmīgāko džeza basģitāristu. „ Džako inovācijas joprojām absorbē mūsdienu ritma sekcijas mūziķi. Viņš parādīja pasaulei, ka ir iespējams pavisam cits veids, kā uztvert basa funkciju, kā arī izskaidroja, ko tas nozīmē.” – Džako nozīmīgumu skaidro Pets Metenijs (Pat Metheny). Pastoriusa aktīvākais muzikālais laiks bija septiņdesmito gadu beigas un astoņdesmito gadu sākums. 1986. gadā Džako traģiski aiziet mūžībā.

Viņu „atslēdza” kluba apsargs. Džako bija piedzēries un mēģināja tikt iekšā savas dzimtās pilsētas klubā.”  – mūziķi no „Black Apple Market” man vēlāk skaidroja  „Apsargam piesprieda piecus gadus, bet viņš par labu uzvedību tika ārā jau pēc trim mēnešiem. Viņš nogalināja pasaules labāko basistu!”

„Black Apple Market” saknes arī ir meklējamas džezā, lai gan gala rezultāts ir pietiekami roķīgs, kā to varēja dzirdēt sestdienas „Rocabilly” koncertā.  Vēl nekad nebiju vēl dzirdējusi bāra sienās tik patīkami sabalansētu skaņu. „Black Apple Market” izceļas ne vien ar individuālo skanējumu un lielisko Miķeļa balss tembru, bet arī ar pozitīvu attieksmi. Gribas pieņemt, ka tas lielā mērā ir saistīts ar grupas labo muzikālo izglītību, bet iespējams ar ilgo muzikālo pieredzi. Savu pirmo grupu Miķelis un Krišjānis esot nodibinājuši jau pirms sešiem gadiem. Vairāk man netika stāstīts, aizbildinoties ar veco labo teicienu – tas bija sen un vairs nav taisnība! Pēdējo mēnešu laikā „Black Apple Market” programma ir mainījusies, tiek veikta muzikālā materiāla sijāšana, pamazām gatavojoties pirmajam ierakstam. Festivālā „Bildes” kopā ar Denisu Paškēvicu latviski izpildītā dziesma ir ieguvusi savu angļu tekstu, kas, jāteic, skan labāk!

Kur sestdien biji tu? Sanākušie baudīja privātu koncertu, ar īpašiem muzikālajiem veltījumiem. Pavisam sajūsmināts apmeklētājs nemitīgi piedāvāja grupai uzsaukt dzērienus! Man pašai ir prieks, ka vēl paspēju sarunāt  „Black Apple Market” koncertu, jo, manuprāt, drīz vien viņi spēlē pavisam citai publikai, savu bāru muzikantu pieredzi atceroties kā savādu piedzīvojumu.

Read Full Post »

Otrdien, 14. septembrī kopā ar savu brāli, topošo džeza bundzinieku, devos uz Studentu kluba džeza vakaru. Tajā piedalījās Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza nodaļas studenti, kas džemoja kopā ar savu pasniedzēju Niku Gothamu. Džeza vakari Studentu klubā arī turpmāk tiek plānoti reizi mēnesī.

Kad vakari kļūst tumšāki un izbraucieni brīvā dabā tiek pārcelti uz nedēļas nogales pusdienas laiku, klausītāju dzīvē atkal kļūst aktuāla klubu dzīve. Džeza klausīšanās man saistās ar mājīgu klubu atmosfēru, sēdvietas maksimāli pietuvinātas skatuvei, klusām apmeklētāju čalām mijoties ar skaļiem aplausiem – komplimentiem par lielisko solo. Lai gan nevar aizmirst lielos svinga orķestrus, kuru īstenā vieta ir milzīga zāle ar parketu. Šajā otrdienā bija gan bībops, gan arī svings. Pirmajā koncerta daļā Niks Gothams ar studentiem – Dāvi Bindemani pie klavierēm, Tomu Poišu spēlējam kontrobasu, Rūdolfu Dankfeldu pie bungām un ģitāristu Āri Ozolu spēlēja gan zināmu komponistu skaņdarbus, gan paša Gothama sacerēto mūziku. Otrajā daļā grupai pievienojās vēl četri mūziķi, lai bez liekiem vārdiem nodotos improvizācijai jeb jam session.

Ko džeza vakarā būtu jākoncentrējas “vienkāršajam” klausītājam? Mūziķi apbrīnojami pārvalda dinamikas nianses. Kad vārds tiek dots konkrētam instrumentam, pārējiem ir jāspēj būt nemanāmiem, ir jāspēj spēlēt klusi, nezaudējot savu individuālo attieksmi. “Kas to būtu domājis, ka Rīga var skanēt tik labi!” – mans brālis bija pārsteigts par klavieru “Rīga” labo tembru. Par instrumenta pārvērtībām bija atbildīgs Dāvis Bindemanis, kas burtiski pie klavierēm dejoja. Jā, arī mūziķu kustības ir interesanti vērot. Lai gan konkrētajā mirklī viņu instruments var klusēt, acīmredzami mūziķis turpina spēlēt savā galvā, un ir gatavs jebkurā mirklī atkal pievienoties. Džezs pārbauda reakciju. Improvizācijas procesā negaidīti var mainīties temps, kas ir patīkams pārsteigums klausītājam, bet izaicinājums mūziķim. Jam session ir demokrātiska forma – izteikties varēs visi. Kamēr visas domas, idejas tiek izspēlēts, viens skaņdarbs noteikti sasniegs 20 minūšu garumu. Iespējams, vieglāk izsekot tēmas attīstībai būs dziesmās ar vokālo partiju – dziedot dziesma tiek iesākta, dziedot tā tiek noslēgta. Arī klusie blakussēdētāja čukst iederas vakara fonā, jo jam session drīzāk ir tusiņš, saturīga pasēdēšana nevis klasiska koncerta forma: uz skatuves spēlē, zālē klusi klausās.

Latvijā džeza nodaļas ir Rīgas Doma kora skolā, Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, Ventspils mūzikas vidusskolā, kā arī Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā. Šo nodaļu studenti nenoliedzami mīl skatuvi un ir redzami ne vien spēlējot džezu, bet arī savas prasmes izpaužot citos mūzikas stilos. “Džeza izglītība dod plašas iespējas” – man paskaidroja brālis.

Sekojiet info un ejiet uz koncertiem! Starp citu, džeza vakari dod lielu radošu ierosmi un ļoti labi piestāv rudenim!

Foto: Mārcis Gaujenietis (www.mgfoto.lv)

Read Full Post »

%d bloggers like this: