Feeds:
Ziņas
Komentāri

IMG_1246

Foto: Marina Ignatjeva

Noslēdzot aprīlī izdotā otrā albuma “Down the River”  koncertsvinības, grupa “Sus Dungo” aicināja klausītājus uz mūzikas namu Daile, kur sniedza teju divas stundas garu koncertu.

Pirmais albums “Rasā pēdas” tika izdotas 2013. gadā un aizveda mūziķes koncertu tūrē Eiropā. Un jaunais 11 dziesmu garais albums “Down the River” skan angļu valodā.

IMG_1243

Koncertzāles Daile apkārtmēri, labā pārredzamība no balkona rada pietuvinātības sajūtu skatuvei. Šajā vakarā grupa uzstājās plašākā sastāvā – pieaicinot koklētāju Latvīti Cirsi , čellisti Ernu Daugavieti, taustiņinstrumentālistu Matīsu Repsi, vokālistus Kristīni Prauliņu un Jāni Strapcānu.

IMG_1216

Muzikālā ūdens viļņošanās tiek panākta, starp dziesmām atrodot vietu instrumentālām pārejām un skanīgiem trokšņiem, knakšķiem un putnu balss attēlošanai, dzeja mūziķa Matīsa Kļaviņa balsī un video projekcijas, attēlojot ūdens daudzveidīgo skaistumu. Par pārsteigumu gādāja pieaicinātie mākslinieki Didzis un Aleksejs, kas dziesmās paustās emocijas attēloja uz skatuves esošajos melnos kvadrātos.

IMG_1224

“Sus Dungo”  ir talantīgas un muzikāli izglītotas. Viņas pārvalda ne vien savu instrumentu, bet ir apveltītas ar vokālajām dotībām, un vakara gaitā katrai no viņām tapa par galveno vokālisti. Kamēr izskanēja solo numurs, pārējās mūziķes izmantoja dažādus skatuves plānus, līdz ar to skatītājam vienmēr bija “kur piesiet acis”.

IMG_1193

IMG_1279

Albuma muzikālais materiāls “Down the River” ir lirisks un atmosfērisks, un atmiņā paliek ļoti labi.  Stilistiski albumu var dēvēt par indie un varbūt par indie popu ( dziesma “Pocket”).

Tomēr plašais instrumentu klāsts: akordeona, arfas, flautas, kokles tembrs ir pietiekami netipisks, lai vidusmēra klausītājs to asociētu ar ierasto popmūziku. Tā dziesmā “Gabriel” ieskānas pat koraļļu motīvs. Ja tiktu vēl mazliet vairāk piegriezti pedāļi (piemēram, dziesmā „Fall”), Sus Dungo varētu kļūt par postroka grupu.

Iespējams nākamajā albumā?

Skyforger, Foto:Vladislavs Punculs

Foto: Vladislavs Punculs.

Piektdien, 15. maijā Sapņu fabrikā ar grandiozu koncertu jaunākā albuma “Senprūsija” iznākšanu atzīmēja folkmetāla grupa “Skyforger”. Klausītājiem albums bija pieejams jau aprīlī, kad “Skyforger” uzsāka savu Eiropas koncertu tūri.

IMG_0034

IMG_0284

Albuma prezentācijas koncerts,  tiek uzsākts ar albuma tituldziesmu “Senprūsija”. Tās laikā skatuve liesmo pirotehnikas ugunīs, šādi jau pirmajās minūtēs iesaistot klātesošos koncerta plūdumā. Kā nākamo Pēteris piesaka “Sudāvu jātnieki”, kam seko “Tagad vai Nekad”, “Herkus Monte”. Interesanti un vērtīgi – Pēteris piesaka katru koncerta dziesmu, kodolīgi izstāstot, kāpēc tas ir nozīmīgi. Dziesma “Melnās Buras” vēsta par postošu mēra epidēmiju, bet “Rituāls” ir instrumentāls skaņdarbs. Dziesmā “Zem Lietuvas karogiem” grupai uz skatuves pievienojās lietuviešu vīru folkloras ansamblis. Arī Lietuvā “Skyforger” tiek mīlēti tikpat ļoti kā mūsu zemē.

Skyforger1-Foto:Vladislavs Punculs

IMG_0208

Koncerts notiek trijos plānos – pirmajā novietoti trīs mikrofoni. Otrajā atvēlēta vieta bundziniekam, bet trešajā atrodas vēl viens mikrofons. Pašā augšā tiek projicēts “Skyforger” logo, skatuvi grandiozu padara arī apgaismojums. Vīri nenogurstoši maina savas skatuves pozīcijas, šādi pastiprinot koncerta dinamiskumu. “Skyforger” pierāda, ka var iztikt bez kaitinošajiem uzsaucieniem publikai – vai jūs tur esat? Pietiek vien Alvim pacelt roku, un klausītāju masa ar savu atbildi arī nevilcinās.

IMG_0422

Ģitārists Alvis Bernāns ( spēlējis “SIA Radikal”, ir grupas “Green Novice” līderis) “Skyforger” sastāvam pievienojās pagājušajā gadā, nomainot ģitāristu Egonu Kronbergu, kura ģitāras partijas vēl ir dzirdamas “Senprūsijas” albumā. Abi ģitāristi nav salīdzināmi, katram ir savs spēks. Egonam ir stilistiski daudzveidīgāka muzikālā pieeja un jau iekrāta lielāka muzikālā pieredze, bet Alvim – apbrīnojama tehniskā precizitāte un ātrums, kā arī milzīga enerģija publikas uzkurināšanā. .

IMG_0393

“Skyforger” stāstnieku prasmju dēļ grupu ciena un klausās arī ar metālmūziku nesaistīti cilvēki. Un mūzika šajā gadījumā ir stāsta izpausmes veids, kā rūpīgam izpētes darbam izskanēt tautās. Vēlāk to ikkatrs var acīm vai balsī pārlasīt.  Un “Skyforger” stāsts var nodārdēt skaļi, tas var tikt izspēlēts akustiski, šādi kļūstot par 2014. gada festivāla “Laba Daba” vienu no visskaistākajiem koncertiem. Šogad, starp citu, grupa svin 20 gadu pastāvēšanas jubileju.

Dziesmu saraksts:

  1. Senprūsija
  2. Sudāvu jātnieki
  3. Tagad vai nekad
  4. Herkus Monte
  5. Rāmava
  6. Lepnums un Spīts
  7. Divi brāļi
  8. Melnās buras
  9. Nekas nav aizmirsts
  10. Rituāls
  11. Zem Lietuvas karogiem
  12. Kauja pie Saules
  13. Tīreļu purvā
  14. Akmenī iekaltas zīmes
  15. Tumsā un salā
  16. Melnais jātnieks
  17. Kad Ūsiņš jāj
  18. Migla, migla, rasa, rasa.

Foto: Vladislavs Punculs.

Foto: Marina Ignatjeva

Grupa “Laime Pilnīga” Foto: Marina Ignatjeva.

GrupaLaime Pilnīgadrīz svinēs savu desmito pastāvēšanas gadadienu. Šajā laikā ir noticis ļoti daudz – ir absolvētas skolas, ir dibinātas skolas, mainījies vizuālais izskats, atrasts savs īstais producents un tehniskā komanda, lai galu galā 2015. gada 24. aprīlī klausītājiem tiktu nodots otrais albums ” The LP”.

Kad grupu pazīsti ļoti labi, tad jaunāko ierakstu gaidi ar lielāku satraukumu,  cerībām un prieku. Kungi, visu cieņu, esmu sajūsmināta.

Lūk, kāpēc:

Albuma skanējums ir silts, daudzslāņu un spēcīgs. Un arī manas mazās tumbiņas strādā uz pilnu skaļumu, lai izbaudītu to stadiona koncerta skaņas sajūtu.

Oficiāli albumu veido desmit skaņu celiņi, intro un deviņas dziesmas, bet faktiski starp dziesmām ir paslēpti mazi prieciņi ( īpaši skaisti pāreja skan starp dziesmām “War” un “Apocaliptic intimacy”), līdz ar to ” The LP” padarot par vienu veselu 36.29 minūšu ilgu baudījumu.

Arī tekstuāli albums ir stāstošs – sākumā tiek uzdots jautājums, vai vēlies izmainīt pasauli? Albuma stāsta atrisinājumā dziesma “Running in Circles” vēsta par to, ka vēsture atkārtojas. Dziesmas caurvij atslēgas vārds sirdsapziņa (arī tikai sirds un sevis apziņa), kas grupai ir bijusi aktuāla jau kopš pašiem pirmsākumiem.

Jānis Olekšs, Foto: Marina Ignatjeva.

Mārcis Vasiļevskis, Ervīns Ramiņš, Foto: Marina Ignatjeva.

Runājot par albuma stilistiku, tas ir rokmūzikas fusion ar citiem žanriem. Piemēram, dziesmai “Dead Man’s grip” piemīt prog rokam raksturīgā daudzdaļīgā uzbūve. “Conscience talks” ievads atdod cieņu klasiskajam rokam.

Albuma kulminācijā – dziesmas “Fire within” himniskums mijas ar pasaules mūzikas noslēpumainību, radītu ar perkusiju iespēlēm. “Fire within” var izbaudīt Ervīna vokāla plašo diapazonu. Bet dziesmai “War” pantiņš ir fankam raksturīgajā grūvā, bet piedziedājumā nodārd roka koris, lai pēc mirkļa atkal atgrieztos pie fanka.

Elvijs Mamedovs, Foto: Marina Ignatjeva

Mārcis Vasiļevskis, Foto: Marina Ignatjeva.

Ervīns Ramiņš, Foto: Marina Ignatjeva.

Iespējams, pats svarīgākais “LP” elements, kas rada klausīšanās labsajūtu, ir ritmiskums – tik tehnisks un precīzs, radot suģestējošu grūvu ( zini to sajūtu, kad ir jākustas, ir jādejo, vai vismaz jāsit taktij līdzi kāja).

Un skaidrs, “Laime Pilnīga” muzikālo attīstību būtiski ir veicinājis fakts, ka visi grupas dalībnieki ir skolotāji. Katram skolniekam atrodot individuālo pieeju, atkal un atkal atkārtojot sev zināmas lietas, protams, arī paši skolotāji top radošāki un atklāj rokmūziku no jauna. Dots devējam atdodas, īpaši laikā, kad rokmūzika pavisam globālā mērogā sevi tikai atkārto, albums “LP” ir teicami nostrādāts veikums un jaunrade. Paldies!

IMG_0736

Noderīga papildus informācija:

Foto: Marina Ignatjeva.

Laime

Grupa “Laime Pilnīga” – joprojām Ervīns Ramiņš, Mārcis Vasiļevskis, Jānis Olekšs un Elvijs Mamedovs, 24. aprīlī Rokkafejnīcā prezentēs otro albumu “LP”. Tas ierakstīts, miksēts un māsterēts kopā ar skaņu inženieri  Aleksandru Volku viņa studijā  “Volk recording studios”. Šobrīd klausītājiem ir nodots pirmais singls “Black Suited Funeral People”. Albumu varēs noklausīties pēc prezentācijas, un tas attiecas arī uz mani. 

Patiesībā mūsu sarunai bija trīs daļas. Esot ceļā pie pārējās grupas, par  jaunumiem aprunājos ar Jāni.Satiekot pārējos un ieslēdzot ieraksta pogu, iesildījāmies ar pavisam tipiskiem jautājumiem – Kura ir albuma vecākā dziesma? Kur smēlāt iedvesmu? Kā gāja Ungārijā? Vai uz Latgales ezeriem vēl braucat?, lai, sagaidījuši Ervīnu, beidzot ķertos pie lietas.

Ar nelielām korekcijām lab(rakstības) nolūkos, tas izklausījās šādi:

Vai jaunā albuma dziesmām ir vienots koncepts?

Ervīns: Sākotnēji tas bija domāts kā vienots stāsts, taču, ņemot vērā to, ka dziesmas ir radītas ilgākā laika periodā, tas tomēr nav koncepta albums. Pārsvarā šīs ir dziesmas par cerībām. Vai tās ir globālas, vai intīmas cerības? Jebkurā gadījumā cerības uz labāko.

Atceros, reiz runājām par to, ka jums gribētos veikt ierakstu veikt kopā vienā telpā, nevis katru instrumentu atsevišķi. Vai šī ideja ir realizēta albumā “LP”?

Mārcis: Kaut ko kopā mēs esam ierakstījuši

Elvijs: Dziesma “War” ir kopā ierakstīta

Ervīns: Jā, ir dažas dziesmas. Taču tā no A līdz Z šo plānu neesam realizējuši. Mēs to joprojām gribētu izdarīt, bet eksperimentālos nolūkos.

Mārcis: Tā mūzika, ko bijām šim albumam sarakstījuši, neļāva šādi ierakstīties. Gribējās kaut ko vairāk.

Ervīns: Šim albumam ir varena skaņa, kas četriem cilvēkiem īsti nav pa spēkam.

Mārcis: Nav runa par cilvēku daudzumu, bet par to, kādā veidā šī skaņa tiek uzbūvēta. Tā ir mākslas darba veidošana, nevis vienkārši dziesmu nospēlēšana.

Bet koncertā taču varēsiet atkārtot?

Mārcis: Protams! Bet koncerts ir cita lieta.

Elvijs: Šoreiz bija tā – pabeidzot albuma ierakstu, mēģinājumos mācījāmies albumā ierakstīto nospēlēt dzīvē. Ar pirmo albumu tā nebija, jo studijā iegādājām ar gatavu muzikālo materiālu.

Ervīns: Protams, albuma ierakstā nozīmīgs ir maģiskais Volka pirksts.

Mārcis: Mums patīk ar Volku sadarboties! Viņš zina, ko mēs gribam.

Ervīns: Viņam patīk mūsu idejas. Viņš, cilvēks no malas, to visu redz citādāk. Viņš ir ieteicis tādas lietas, kuras mēs savā mūžā nebūtu izdomājuši. Jo mēs neesam viņš.

Mārcis: Pats foršākais ir tas, ka viņš mūs satur un neļauj pārāk daudz izvērsties.  Jo mēs visi mākam spēlēt, un, būtu mūsu vara, tas būtu gan ģitāras, gan basģitāras, gan bungu solo albums, kā arī vokālā grupas albums. Volks mums palīdz piezemēties.  Viņš pasaka nē. No tā, ko es gribēju nospēlēt, viņš man atļāva iespēlēt vien desmitdaļu.

Cik ilgā laikā albumu ierakstījāt?

Ervīns: Mēs ļoti ātri ierakstījām.

Elvijs: Kā pagājušā gada februārī iegājām, tā arī ierakstījām.

Ervīns: Mums bija jārēķinās ar Volka laika plānu. Viņš paralēli vēl strādā Maskavā. Volks albumā bija ļoti iegrimis. Viņš katrai dziesmai bija sataisījis ap 30 versijām. Bet kaut kā tas ir izvērsties šādi, ka albuma izdošana notiek pēc gada. Un labi vien ir! Neko neesam sasteiguši.

Arvien biežāk latviešu grupām ir sadarbība ar mūzikas instrumentu ražotājiem. Pastāsi, Elvij, par savu pieredzi!

Elvijs: Tas ir stāsts par būšanu īstajā laikā īstajā vietā. Man ir Paiste šķīvji un tik tikko esmu ticis pie Bro Creation – Latvijā un tūlīt jau arī pasaulē zināmas bungas, kas skan perfekti. Šī sadarbība dod iespējas. Paiste šķīvji iedod pavisam citu skanējumu un citu spēlēšanas atdevi. Nav jāsatraucas, vai, sitot pa šķīvi, to nesaplēsīsi. Tu no šķīvja vari dabūt laukā visu maksimālo. Albuma ieraksts ir veikts uz brīnišķīgām, septiņdesmito gadu restaurētām Ludvig bungām. Šī pieredzējušā instrumenta skaņai piemīt raksturiņš. Šodien pirmo reizi spēlēju uz sava Bro Creation, ne vien es, bet arī pārējie džeki bija stāvā sajūsmā. Un tas jau ir rādītājs!

Un pastiprinātāji jums joprojām Orange?

Ervīns: Mārcim ir Orange, Jānim EBS. Vienīgi man nekā nav.

Mārcis: Tev ir pedālis!

Ervīns: Man ļoti vajadzēja pedāli, kuru tagad neizmantoju.

Kas tas par pedāli?

Ervīns: Kaut kāds efekta pedālis

Varbūt tev vajag kādu kruto mikrofonu?

Ervīns: Ko tas maina? Katram vokālistam ir savs mikrofons.

Elvijs: Kāds ir tavs mikrofons?

Ervīns: Man ļoti patīk Shure mikrofoni. Viņi ir ļoti prasti, bet neslāpē negludumus. Ja izmanto krutu mikrofonu, tu vari censties emocionāli izpausties, galu galā viss skan ļoti skaisti. Man nav mīļākā super mikrofona.

Nobeigumā, kādēļ izvēlējāties 432 hercu frekvenci?

Ervīns: Šī doma bija gaisā, un tad Volks sacīja – pamēģinām! Un tad mums bija aplauziens, jo nevienam nebija tjūneris, ar ko tik zemu noskaņot instrumentus. Nācās doties uz tuvāko mūzikas veikalu, lai ar lētu ķīniešu brīnumu varētu noskaņot savus instrumentus. 432 hercu skanējums ir ļoti ērts dziedāšanai. Mani skolnieki konstanti dzied nedaudz uz leju, un sākumā nevar saprast, vai tas ir pareizi vai nepareizi. Patiesībā viņi dzied pareizi. Dabīgajā skaņojumā, kas ir nedaudz zemāks. Taču pie 432 hercu skanējumam ir jāpierod, jo tas nav tik tīrs. Uzreiz uz 432 herciem nevar pāriet, jāpierod, īpaši cilvēkiem ar absolūto dzirdi.  Koncertos skanējumu jau praktizējam. Patiesībā šajos hercos ir ļoti daudz mūzikas, piemēram, “Florence and The Machine”,  “Creedence Clearwater Revival” dziesmas.

Foto: Elīna Kursīte. 

ingus

Trešajā Sofar Sounds Riga koncertā klausītāji varēja iepazīstināt hiphopa mākslinieku Monkeymusician. Viņš bija sagatavojis priekšnesumu – klātesošo ausis veldzējot ar ambientu elektroniku, bet rokas mudinot nodarbināt ar papīru un zīmuli.

Kā tu ar sevi kā ar mākslinieku iepazīstinātu?

Es pat nezinu, vai es gribu ar sevi iepazīstināt. Ļauj padomāt…. pašdarbnieks! Dari pats kustības atbalstītājs kā mūzikā, tā arī dzīvē. Esmu autodidakts. Visu, ko es māku, es neesmu nekur mācījies. Viss ir pašmācības ceļā iegūts.

Ar mūziku esmu aizrāvies jau kopš bērnības. Klausījos tehno, HC pankus, Nirvanu un visu pārējo. Man liekas, tas bija 94.gads, kad es izdzirdēju hiphopu. Mani aizrāva muzikālais pavadījums, nevis tekstuālais. Man svarīgāks ir skanējums, nevis tas, kas tiek runāts. Protams, ievērojot zināmas robežas. Ja tu runā tikai par maukām un mašīnām, tas ir stulbi. Bet tā, līdz vienam brīdim tu vari runāt par ikdienišķām lietām. Ja tas skan labi, tad tas ir ok.

Es atceros, ka pirmo mūziku taisīju uz Sony Play Station. Tur bija programma, ar kuras palīdzību varēja radīt pusminūtes semplu. Pēc tam šo pašu Sony Play Station iemainīju pret datoru, un tā tas viss aizgāja. Tik daudz ir ierakstīts. Gatavojoties Sofar pasākumam, es pārskatīju vecos failus. Tas bija tik smieklīgi! Visu nedēļu klausījos mūziku, kuru biju ierakstījis ap divtūkstošajiem. Tagad tik smieklīgi izklausās.

ingus1

Kāpēc tu neesi atrodams Facebook?

Es izdzēsos no visiem sociālajiem tīkliem, jo sapratu, ka mūsdienās sevi promotēt sociālajos tīklos neatmaksājas. Klausītāju loks, kuru vari iegūt ar sociālo tīklu palīdzību, pārsvarā ir ar nožēlojamu muzikālo gaumi. Es izdomāju, ka man sociālie mediji nav vajadzīgi. Loģiski, man tobrīd jau bija savs klausītāju loks.

Atceros, agrāk Artūrs Skutelis rīkoja pasākumus Hiphopa zapte, kura ietvaros notika sacensības par labākajiem bītiem. Kamēr es biju uz skatuves spēlēju, mani draugi sēdēja maliņā un dzēra tēju. Pēc tam viņi man jautāja, vai es zinot, ka man ir īsti fani? Iespējams tas bija tas brīdis, kad sapratu – ir cilvēki, kas šāda veida mūziku klausās neatkarīgi no tās popularizēšanas. Ja manu vārdu nes tālāk šāda veida cilvēki, tā ir lielāka pievienotā vērtība. Turklāt popularizēšana man īpaši nepadodas.

Man bija Twitter profils, bet vēlāk es sapratu, ka man nav, ko tur rakstīt. Rakstīt savas ikdienišķās lietas man šķiet ja ne amorāli, tad nevajadzīgi. Nedomāju, ka klausītājus interesētu, kā es divas stundas savam vecākajam dēlam mācīju spēlēt klavieres. Man nav interesanti ar šādu informāciju dalīties. Sociālie tīkli noder mūziķiem, kuri grib ar tiem pelnīt.

Kā lai tevi šajā digitālajā laikmetā atrod?

Es visiem vienmēr saku – google tev palīdzēs! Ja draugs tev būs iedevis manus mp3, ja manu vārdu esi vienkārši ieraudzījis, to var iegoglēt. Bet vispār man ir izdevniecības lapiņa Vaļējs Lūzums, kur var atrast manus ierakstus, kā arī grupu, kuru veidoju es kopā ar diviem semplējošiem indivīdiem, un arī manu šizofrēnisko pseido kvartetu Zīmes tajā skaitā. Viss ir atrodams Google. Tas ir atklāšanas prieks – ja neesi tā kā uz delnas, bet nostāk.

Ir tāds ansamblītis “Cross My Heart Hope To Die“, ko veido producents Endrju Klains un “Cypress Hills” bijušais dīdžejs DJ Muggs un dziedātāja Brevi. Viņi uztaisīja kastes, kas atskaņo tikai vienu dziesmu. Iespraud austiņas – dziesma skan, izrauj austiņas – klusums. Kastes bija pieejamas daudzās pilsētās visā pasaulē. Nebija nekādas norādes, kas tas tāds ir. Tu novērtē mūziku, bet nezini, kas to izpilda, nezini, kā meklēt?

Manuprāt, ļoti interesanta pieeja. Tu paturi iespēju atklāt. Tagad mūsdienās ir tā – vajag ir! Šajā gadījumā tu sāc domāt – kas tie ir par māksliniekiem, kā izskatās, no kuras valsts, vai tie ir dzīvie instrumenti? Raisās domas. Tāpēc manas performaces laikā klausītāji zīmēs. Jo šādi mūzika tiks vairāk izdzīvota vairāk, nekā tikai nospiežot play. Ir kaut kas vairāk – darbība, roku kustība, kas raisa atklāšanas prieku.

Foto: Anete Auziņa / Mārtiņš Vilnītis.

1278828_566018303434801_37076295_o

Nešaubos, ka ausīgākie latviešu klausīji vairākos koncertos jau ir paspējuši iepazīt igauņu trio “I wear* Experiment” mūziku. Ja būtu to jāraksturo vienā vārdā, tad jāsauc to par sintēzi – grupa izmanto sintezatorus, skaņu efektus, ģitāras un dzīvās bungas, stilistiski sevi neierobežojot un ļaujot izpausties visiem saviem personības un muzikālās pieredzes aspektiem. Visu vēl skaistāku padara solistes Johannas Eenmas mītiskā sirēnas balss, un grupas priekšnesumu papildina pārdomāts gaismu šovs.

Pavisam ātrā sarunā pirms mūziķi kāpa uz skatuves, vēlējos noskaidrot, kas veido “I wear* Experiment” muzikālās sintēzes pamatu?

“I wear* Experiment” Rīgā uzstājās nesen 14. martā Kaņepes Kultūras centrā Bobe.me rīkotajā koncertā, un Latvijā atgriezīsies vasarā, lai spēlētu Positivus festivālā. Grupa neslēpj savu sajūsmu par iespēju spēlēt vienā festivālā ar “St.Vincent” jeb Anniju Klārtu. “I wear* Experiment” augustu vērtē Annijas māksliniecisko darbību, un vienai no jaunajām dziesmām ir piešķīruši pagaidu nosaukumu “Annie tell me your secrets”. Grupa turpina savu iedvesmas avotu uzskaitīšanu, līdz nonākam līdz  ” The Prodigy“.

Runājot par koncerta enerģiju, 12 gadu vecumā Tallinas ledus hallē atrados The Prodigy koncerta pirmajās rindās. Toreiz viņi nospēlēja reti dzirdamo Rat Poision, un es to gabalu zināju, kaut arī man bija tikai 12. Tad, Laiemam lecot publikā, es ar roku nejauši trāpīju viņam pautos. Man bija tik ļoti žēl. Vispār cilvēki bija salietojušies. Es gan nezināju, kas ir narkotikas, bet redzēju, ka viņi ir savādāki. Koncerts bija tik intensīvs, ka starp dziesmām mūziķi lietoja skābekļa maskas. Tā bija ļoti dīvaina, bet tajā pašā laikā arī forša pieredze. Brīnos, kā mamma man toreiz atļāva koncertu apmeklēt. ” – atmiņās dalījās runātīgākais grupas dalībnieks Mikks Simsons (sirdī joprojām panks), piebilzdams, ka viņam, esot aiz bungām ar mazāku telpu brīvām kustībām, jo īpaši svarīgi ir radīt ar enerģisku priekšnesumu.

Ja reiz par muzikālo pamatu, svarīgi ir pieminēt, ka grupas mūziķi satikās pirms diviem gadiem igauņu slavenākās dziedātājas Iiris grupā, kur Mikks Simsons bija bundzinieks, Johanna fona dziedātāja, bet Hando Jaksi pildīja tūres menedžera pienākumus. Ģitāristam Hando bija ierakstītas muzikālās idejas, un kopīgi tika nolemts – darām!

Protams, Tallina ir maza pilsēta, kur grupas draudzīgi dala gaismotājus, skaņotājus un kopā svin viens otra panākumus, kā, piemēram, “Elephants From Neptune” un “Ewert and The Two Dragons” albumu iznākšanu. Bet pašu “I wear* Experiment” būs gaidāms rudenī, šobrīd grupa ir izdevusi vien mazalbumus. Publikas sajūsmu koncertos šobrīd visvairāk saņem “Push Stop & Pause Your Heartbeat”. Paklausies, vai šīs varētu kļūt par tavu jauno iecienītāko igauņu grupu?

Laibach-0097

Ceturtdien 19.marta vakarā klubā Melnā piektdiena koncertēja slovēņu grupa “Laibach “. Tās pirmsākumi ir meklējami pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā ciešā saistībā ar satīrisko mākslas kustību “Neue Slowenische Kunst “. “Laibach” ir iedvesmojuši industrial lielos vārdus – “Rammstein ” un “Ministry “, bet pašu “Laibach” uzstāšanās ir skaņas, vēstījumu, gaismas un mūziķu ekspresijas sintēze, nevis ierasts koncerts.

Lai no tiesas izbaudītu “Laibach” priekšnesumu, zināšanas un izpratne mūzikas un arī pasaules vēsturē būs priekšrocība. Dziesma cilvēci ir pavadījusi arī visdrūmāko nolūku realizēšanā. Svilpodami jautru meldiņu ar bezrūpīgu tekstu, karaspēks apslaktē mierīgos iedzīvotājus. Ar pacilājošu himnu tiek godināta savienība, kas jau idejas aizmetnī ir nolemta neveiksmei.

Laibach-0495

Un arī “Laibach” spēlējas ar šīm formām (kas paredzētas cilvēku pulka saliedēšanai) – maršu un himnu, ietērp ziņojumu, piemēram, “Europe is falling apart”! Pērn izdotajā albumā “Spectre” grupa pievēršas politiski aktuālām norisēm, saucot lietas īstajos vārdos, kā arī ļaujot klausītājam lasīt starp rindām. Tā, skaņdarbs “Koran” vēsta par ticību labākai pasaulei, lai tai sekotu “Resistance is futile” jeb pretestība ir velta ar tekstu “What we are you will become a parasite absorbing souls we’ll suck your culture brains energy”. Savādi, bet “Americana” laikā Milana Fras balss skan līdzīgi Adreano Čellentano. Mana spilgtā stāstnieces iztēle vai tomēr spēle, izmantojot klausītāju komforta zonu?

Ar aukstu vienaldzību sejā “Laibach” ironizē arī par parastajiem rokkoncertiem – skatītājus uzmundrina robota balss: “We want to see your hands, we want to see your fucking hands” – atkārto bezkaislīgais automātiskais ieraksts. Labi zinot rokmūzikas cienītāju vajadzību pēc pauzes, lai uzpildītu alus kausu vai izsmēķētu cigareti, koncerta vidū tiek izziņota desmit minūšu pauze “Intermezzo”, kuras laikā skan Štrausa valsis. Bet uz ekrāna uzzibsnīja mudinājums doties pie grupas merča stenda un kaut ko iegādāties. Vai ieziepēšanās ar “Laibach” ziepēm būtu veiksmīgāka par ierasto procedūru ar veļas ziepēm?

Laibach-0140

Visu koncertu nostāvēju plati smaidot. Tā ir patiesa bauda un vērtība redzēt tik ļoti pilnīgi nostrādātu priekšnesumu, kurā katra detaļa ir stāsta vērta. Šķiet, mana koncerta kulminācija bija futūristiskā priekšnojautām bagātā kompozīcija “B Mashina” un “Alle Gegen Alle”. Interesanti, ka “Das Spiel ist aus” laikā grupiņa entuziastu nodevās sirsnīgam mošpitam. “Laibach”, pēc publikas pieprasījuma, uz skatuves atgriezās divas reizes, pašā noslēgumā viņu sejās bija skatāms patiess, cilvēcisks paldies. Manuprāt, šis šobrīd ir viens no 2015.gadā redzētajiem vislabākajiem koncertiem.

Foto: Oskars Kupše.

%d bloggers like this: