Feeds:
Raksti
Komentāri
Foto: Marina Ignatjeva

Grupa “Laime Pilnīga” Foto: Marina Ignatjeva.

GrupaLaime Pilnīgadrīz svinēs savu desmito pastāvēšanas gadadienu. Šajā laikā ir noticis ļoti daudz – ir absolvētas skolas, ir dibinātas skolas, mainījies vizuālais izskats, atrasts savs īstais producents un tehniskā komanda, lai galu galā 2015. gada 24. aprīlī klausītājiem tiktu nodots otrais albums ” The LP”.

Kad grupu pazīsti ļoti labi, tad jaunāko ierakstu gaidi ar lielāku satraukumu,  cerībām un prieku. Kungi, visu cieņu, esmu sajūsmināta.

Lūk, kāpēc:

Albuma skanējums ir silts, daudzslāņu un spēcīgs. Un arī manas mazās tumbiņas strādā uz pilnu skaļumu, lai izbaudītu to stadiona koncerta skaņas sajūtu.

Oficiāli albumu veido desmit skaņu celiņi, intro un deviņas dziesmas, bet faktiski starp dziesmām ir paslēpti mazi prieciņi ( īpaši skaisti pāreja skan starp dziesmām “War” un “Apocaliptic intimacy”), līdz ar to ” The LP” padarot par vienu veselu 36.29 minūšu ilgu baudījumu.

Arī tekstuāli albums ir stāstošs – sākumā tiek uzdots jautājums, vai vēlies izmainīt pasauli? Albuma stāsta atrisinājumā dziesma “Running in Circles” vēsta par to, ka vēsture atkārtojas. Dziesmas caurvij atslēgas vārds sirdsapziņa (arī tikai sirds un sevis apziņa), kas grupai ir bijusi aktuāla jau kopš pašiem pirmsākumiem.

Jānis Olekšs, Foto: Marina Ignatjeva.

Mārcis Vasiļevskis, Ervīns Ramiņš, Foto: Marina Ignatjeva.

Runājot par albuma stilistiku, tas ir rokmūzikas fusion ar citiem žanriem. Piemēram, dziesmai “Dead Man’s grip” piemīt prog rokam raksturīgā daudzdaļīgā uzbūve. “Conscience talks” ievads atdod cieņu klasiskajam rokam.

Albuma kulminācijā – dziesmas “Fire within” himniskums mijas ar pasaules mūzikas noslēpumainību, radītu ar perkusiju iespēlēm. “Fire within” var izbaudīt Ervīna vokāla plašo diapazonu. Bet dziesmai “War” pantiņš ir fankam raksturīgajā grūvā, bet piedziedājumā nodārd roka koris, lai pēc mirkļa atkal atgrieztos pie fanka.

Elvijs Mamedovs, Foto: Marina Ignatjeva

Mārcis Vasiļevskis, Foto: Marina Ignatjeva.

Ervīns Ramiņš, Foto: Marina Ignatjeva.

Iespējams, pats svarīgākais “LP” elements, kas rada klausīšanās labsajūtu, ir ritmiskums – tik tehnisks un precīzs, radot suģestējošu grūvu ( zini to sajūtu, kad ir jākustas, ir jādejo, vai vismaz jāsit taktij līdzi kāja).

Un skaidrs, “Laime Pilnīga” muzikālo attīstību būtiski ir veicinājis fakts, ka visi grupas dalībnieki ir skolotāji. Katram skolniekam atrodot individuālo pieeju, atkal un atkal atkārtojot sev zināmas lietas, protams, arī paši skolotāji top radošāki un atklāj rokmūziku no jauna. Dots devējam atdodas, īpaši laikā, kad rokmūzika pavisam globālā mērogā sevi tikai atkārto, albums “LP” ir teicami nostrādāts veikums un jaunrade. Paldies!

IMG_0736

Noderīga papildus informācija:

Foto: Marina Ignatjeva.

Laime

Grupa “Laime Pilnīga” – joprojām Ervīns Ramiņš, Mārcis Vasiļevskis, Jānis Olekšs un Elvijs Mamedovs, 24. aprīlī Rokkafejnīcā prezentēs otro albumu “LP”. Tas ierakstīts, miksēts un māsterēts kopā ar skaņu inženieri  Aleksandru Volku viņa studijā  “Volk recording studios”. Šobrīd klausītājiem ir nodots pirmais singls “Black Suited Funeral People”. Albumu varēs noklausīties pēc prezentācijas, un tas attiecas arī uz mani. 

Patiesībā mūsu sarunai bija trīs daļas. Esot ceļā pie pārējās grupas, par  jaunumiem aprunājos ar Jāni.Satiekot pārējos un ieslēdzot ieraksta pogu, iesildījāmies ar pavisam tipiskiem jautājumiem – Kura ir albuma vecākā dziesma? Kur smēlāt iedvesmu? Kā gāja Ungārijā? Vai uz Latgales ezeriem vēl braucat?, lai, sagaidījuši Ervīnu, beidzot ķertos pie lietas.

Ar nelielām korekcijām lab(rakstības) nolūkos, tas izklausījās šādi:

Vai jaunā albuma dziesmām ir vienots koncepts?

Ervīns: Sākotnēji tas bija domāts kā vienots stāsts, taču, ņemot vērā to, ka dziesmas ir radītas ilgākā laika periodā, tas tomēr nav koncepta albums. Pārsvarā šīs ir dziesmas par cerībām. Vai tās ir globālas, vai intīmas cerības? Jebkurā gadījumā cerības uz labāko.

Atceros, reiz runājām par to, ka jums gribētos veikt ierakstu veikt kopā vienā telpā, nevis katru instrumentu atsevišķi. Vai šī ideja ir realizēta albumā “LP”?

Mārcis: Kaut ko kopā mēs esam ierakstījuši

Elvijs: Dziesma “War” ir kopā ierakstīta

Ervīns: Jā, ir dažas dziesmas. Taču tā no A līdz Z šo plānu neesam realizējuši. Mēs to joprojām gribētu izdarīt, bet eksperimentālos nolūkos.

Mārcis: Tā mūzika, ko bijām šim albumam sarakstījuši, neļāva šādi ierakstīties. Gribējās kaut ko vairāk.

Ervīns: Šim albumam ir varena skaņa, kas četriem cilvēkiem īsti nav pa spēkam.

Mārcis: Nav runa par cilvēku daudzumu, bet par to, kādā veidā šī skaņa tiek uzbūvēta. Tā ir mākslas darba veidošana, nevis vienkārši dziesmu nospēlēšana.

Bet koncertā taču varēsiet atkārtot?

Mārcis: Protams! Bet koncerts ir cita lieta.

Elvijs: Šoreiz bija tā – pabeidzot albuma ierakstu, mēģinājumos mācījāmies albumā ierakstīto nospēlēt dzīvē. Ar pirmo albumu tā nebija, jo studijā iegādājām ar gatavu muzikālo materiālu.

Ervīns: Protams, albuma ierakstā nozīmīgs ir maģiskais Volka pirksts.

Mārcis: Mums patīk ar Volku sadarboties! Viņš zina, ko mēs gribam.

Ervīns: Viņam patīk mūsu idejas. Viņš, cilvēks no malas, to visu redz citādāk. Viņš ir ieteicis tādas lietas, kuras mēs savā mūžā nebūtu izdomājuši. Jo mēs neesam viņš.

Mārcis: Pats foršākais ir tas, ka viņš mūs satur un neļauj pārāk daudz izvērsties.  Jo mēs visi mākam spēlēt, un, būtu mūsu vara, tas būtu gan ģitāras, gan basģitāras, gan bungu solo albums, kā arī vokālā grupas albums. Volks mums palīdz piezemēties.  Viņš pasaka nē. No tā, ko es gribēju nospēlēt, viņš man atļāva iespēlēt vien desmitdaļu.

Cik ilgā laikā albumu ierakstījāt?

Ervīns: Mēs ļoti ātri ierakstījām.

Elvijs: Kā pagājušā gada februārī iegājām, tā arī ierakstījām.

Ervīns: Mums bija jārēķinās ar Volka laika plānu. Viņš paralēli vēl strādā Maskavā. Volks albumā bija ļoti iegrimis. Viņš katrai dziesmai bija sataisījis ap 30 versijām. Bet kaut kā tas ir izvērsties šādi, ka albuma izdošana notiek pēc gada. Un labi vien ir! Neko neesam sasteiguši.

Arvien biežāk latviešu grupām ir sadarbība ar mūzikas instrumentu ražotājiem. Pastāsi, Elvij, par savu pieredzi!

Elvijs: Tas ir stāsts par būšanu īstajā laikā īstajā vietā. Man ir Paiste šķīvji un tik tikko esmu ticis pie Bro Creation – Latvijā un tūlīt jau arī pasaulē zināmas bungas, kas skan perfekti. Šī sadarbība dod iespējas. Paiste šķīvji iedod pavisam citu skanējumu un citu spēlēšanas atdevi. Nav jāsatraucas, vai, sitot pa šķīvi, to nesaplēsīsi. Tu no šķīvja vari dabūt laukā visu maksimālo. Albuma ieraksts ir veikts uz brīnišķīgām, septiņdesmito gadu restaurētām Ludvig bungām. Šī pieredzējušā instrumenta skaņai piemīt raksturiņš. Šodien pirmo reizi spēlēju uz sava Bro Creation, ne vien es, bet arī pārējie džeki bija stāvā sajūsmā. Un tas jau ir rādītājs!

Un pastiprinātāji jums joprojām Orange?

Ervīns: Mārcim ir Orange, Jānim EBS. Vienīgi man nekā nav.

Mārcis: Tev ir pedālis!

Ervīns: Man ļoti vajadzēja pedāli, kuru tagad neizmantoju.

Kas tas par pedāli?

Ervīns: Kaut kāds efekta pedālis

Varbūt tev vajag kādu kruto mikrofonu?

Ervīns: Ko tas maina? Katram vokālistam ir savs mikrofons.

Elvijs: Kāds ir tavs mikrofons?

Ervīns: Man ļoti patīk Shure mikrofoni. Viņi ir ļoti prasti, bet neslāpē negludumus. Ja izmanto krutu mikrofonu, tu vari censties emocionāli izpausties, galu galā viss skan ļoti skaisti. Man nav mīļākā super mikrofona.

Nobeigumā, kādēļ izvēlējāties 432 hercu frekvenci?

Ervīns: Šī doma bija gaisā, un tad Volks sacīja – pamēģinām! Un tad mums bija aplauziens, jo nevienam nebija tjūneris, ar ko tik zemu noskaņot instrumentus. Nācās doties uz tuvāko mūzikas veikalu, lai ar lētu ķīniešu brīnumu varētu noskaņot savus instrumentus. 432 hercu skanējums ir ļoti ērts dziedāšanai. Mani skolnieki konstanti dzied nedaudz uz leju, un sākumā nevar saprast, vai tas ir pareizi vai nepareizi. Patiesībā viņi dzied pareizi. Dabīgajā skaņojumā, kas ir nedaudz zemāks. Taču pie 432 hercu skanējumam ir jāpierod, jo tas nav tik tīrs. Uzreiz uz 432 herciem nevar pāriet, jāpierod, īpaši cilvēkiem ar absolūto dzirdi.  Koncertos skanējumu jau praktizējam. Patiesībā šajos hercos ir ļoti daudz mūzikas, piemēram, “Florence and The Machine”,  “Creedence Clearwater Revival” dziesmas.

Foto: Elīna Kursīte. 

ingus

Trešajā Sofar Sounds Riga koncertā klausītāji varēja iepazīstināt hiphopa mākslinieku Monkeymusician. Viņš bija sagatavojis priekšnesumu – klātesošo ausis veldzējot ar ambientu elektroniku, bet rokas mudinot nodarbināt ar papīru un zīmuli.

Kā tu ar sevi kā ar mākslinieku iepazīstinātu?

Es pat nezinu, vai es gribu ar sevi iepazīstināt. Ļauj padomāt…. pašdarbnieks! Dari pats kustības atbalstītājs kā mūzikā, tā arī dzīvē. Esmu autodidakts. Visu, ko es māku, es neesmu nekur mācījies. Viss ir pašmācības ceļā iegūts.

Ar mūziku esmu aizrāvies jau kopš bērnības. Klausījos tehno, HC pankus, Nirvanu un visu pārējo. Man liekas, tas bija 94.gads, kad es izdzirdēju hiphopu. Mani aizrāva muzikālais pavadījums, nevis tekstuālais. Man svarīgāks ir skanējums, nevis tas, kas tiek runāts. Protams, ievērojot zināmas robežas. Ja tu runā tikai par maukām un mašīnām, tas ir stulbi. Bet tā, līdz vienam brīdim tu vari runāt par ikdienišķām lietām. Ja tas skan labi, tad tas ir ok.

Es atceros, ka pirmo mūziku taisīju uz Sony Play Station. Tur bija programma, ar kuras palīdzību varēja radīt pusminūtes semplu. Pēc tam šo pašu Sony Play Station iemainīju pret datoru, un tā tas viss aizgāja. Tik daudz ir ierakstīts. Gatavojoties Sofar pasākumam, es pārskatīju vecos failus. Tas bija tik smieklīgi! Visu nedēļu klausījos mūziku, kuru biju ierakstījis ap divtūkstošajiem. Tagad tik smieklīgi izklausās.

ingus1

Kāpēc tu neesi atrodams Facebook?

Es izdzēsos no visiem sociālajiem tīkliem, jo sapratu, ka mūsdienās sevi promotēt sociālajos tīklos neatmaksājas. Klausītāju loks, kuru vari iegūt ar sociālo tīklu palīdzību, pārsvarā ir ar nožēlojamu muzikālo gaumi. Es izdomāju, ka man sociālie mediji nav vajadzīgi. Loģiski, man tobrīd jau bija savs klausītāju loks.

Atceros, agrāk Artūrs Skutelis rīkoja pasākumus Hiphopa zapte, kura ietvaros notika sacensības par labākajiem bītiem. Kamēr es biju uz skatuves spēlēju, mani draugi sēdēja maliņā un dzēra tēju. Pēc tam viņi man jautāja, vai es zinot, ka man ir īsti fani? Iespējams tas bija tas brīdis, kad sapratu – ir cilvēki, kas šāda veida mūziku klausās neatkarīgi no tās popularizēšanas. Ja manu vārdu nes tālāk šāda veida cilvēki, tā ir lielāka pievienotā vērtība. Turklāt popularizēšana man īpaši nepadodas.

Man bija Twitter profils, bet vēlāk es sapratu, ka man nav, ko tur rakstīt. Rakstīt savas ikdienišķās lietas man šķiet ja ne amorāli, tad nevajadzīgi. Nedomāju, ka klausītājus interesētu, kā es divas stundas savam vecākajam dēlam mācīju spēlēt klavieres. Man nav interesanti ar šādu informāciju dalīties. Sociālie tīkli noder mūziķiem, kuri grib ar tiem pelnīt.

Kā lai tevi šajā digitālajā laikmetā atrod?

Es visiem vienmēr saku – google tev palīdzēs! Ja draugs tev būs iedevis manus mp3, ja manu vārdu esi vienkārši ieraudzījis, to var iegoglēt. Bet vispār man ir izdevniecības lapiņa Vaļējs Lūzums, kur var atrast manus ierakstus, kā arī grupu, kuru veidoju es kopā ar diviem semplējošiem indivīdiem, un arī manu šizofrēnisko pseido kvartetu Zīmes tajā skaitā. Viss ir atrodams Google. Tas ir atklāšanas prieks – ja neesi tā kā uz delnas, bet nostāk.

Ir tāds ansamblītis “Cross My Heart Hope To Die“, ko veido producents Endrju Klains un “Cypress Hills” bijušais dīdžejs DJ Muggs un dziedātāja Brevi. Viņi uztaisīja kastes, kas atskaņo tikai vienu dziesmu. Iespraud austiņas – dziesma skan, izrauj austiņas – klusums. Kastes bija pieejamas daudzās pilsētās visā pasaulē. Nebija nekādas norādes, kas tas tāds ir. Tu novērtē mūziku, bet nezini, kas to izpilda, nezini, kā meklēt?

Manuprāt, ļoti interesanta pieeja. Tu paturi iespēju atklāt. Tagad mūsdienās ir tā – vajag ir! Šajā gadījumā tu sāc domāt – kas tie ir par māksliniekiem, kā izskatās, no kuras valsts, vai tie ir dzīvie instrumenti? Raisās domas. Tāpēc manas performaces laikā klausītāji zīmēs. Jo šādi mūzika tiks vairāk izdzīvota vairāk, nekā tikai nospiežot play. Ir kaut kas vairāk – darbība, roku kustība, kas raisa atklāšanas prieku.

Foto: Anete Auziņa / Mārtiņš Vilnītis.

1278828_566018303434801_37076295_o

Nešaubos, ka ausīgākie latviešu klausīji vairākos koncertos jau ir paspējuši iepazīt igauņu trio “I wear* Experiment” mūziku. Ja būtu to jāraksturo vienā vārdā, tad jāsauc to par sintēzi – grupa izmanto sintezatorus, skaņu efektus, ģitāras un dzīvās bungas, stilistiski sevi neierobežojot un ļaujot izpausties visiem saviem personības un muzikālās pieredzes aspektiem. Visu vēl skaistāku padara solistes Johannas Eenmas mītiskā sirēnas balss, un grupas priekšnesumu papildina pārdomāts gaismu šovs.

Pavisam ātrā sarunā pirms mūziķi kāpa uz skatuves, vēlējos noskaidrot, kas veido “I wear* Experiment” muzikālās sintēzes pamatu?

“I wear* Experiment” Rīgā uzstājās nesen 14. martā Kaņepes Kultūras centrā Bobe.me rīkotajā koncertā, un Latvijā atgriezīsies vasarā, lai spēlētu Positivus festivālā. Grupa neslēpj savu sajūsmu par iespēju spēlēt vienā festivālā ar “St.Vincent” jeb Anniju Klārtu. “I wear* Experiment” augustu vērtē Annijas māksliniecisko darbību, un vienai no jaunajām dziesmām ir piešķīruši pagaidu nosaukumu “Annie tell me your secrets”. Grupa turpina savu iedvesmas avotu uzskaitīšanu, līdz nonākam līdz  ” The Prodigy“.

Runājot par koncerta enerģiju, 12 gadu vecumā Tallinas ledus hallē atrados The Prodigy koncerta pirmajās rindās. Toreiz viņi nospēlēja reti dzirdamo Rat Poision, un es to gabalu zināju, kaut arī man bija tikai 12. Tad, Laiemam lecot publikā, es ar roku nejauši trāpīju viņam pautos. Man bija tik ļoti žēl. Vispār cilvēki bija salietojušies. Es gan nezināju, kas ir narkotikas, bet redzēju, ka viņi ir savādāki. Koncerts bija tik intensīvs, ka starp dziesmām mūziķi lietoja skābekļa maskas. Tā bija ļoti dīvaina, bet tajā pašā laikā arī forša pieredze. Brīnos, kā mamma man toreiz atļāva koncertu apmeklēt. ” – atmiņās dalījās runātīgākais grupas dalībnieks Mikks Simsons (sirdī joprojām panks), piebilzdams, ka viņam, esot aiz bungām ar mazāku telpu brīvām kustībām, jo īpaši svarīgi ir radīt ar enerģisku priekšnesumu.

Ja reiz par muzikālo pamatu, svarīgi ir pieminēt, ka grupas mūziķi satikās pirms diviem gadiem igauņu slavenākās dziedātājas Iiris grupā, kur Mikks Simsons bija bundzinieks, Johanna fona dziedātāja, bet Hando Jaksi pildīja tūres menedžera pienākumus. Ģitāristam Hando bija ierakstītas muzikālās idejas, un kopīgi tika nolemts – darām!

Protams, Tallina ir maza pilsēta, kur grupas draudzīgi dala gaismotājus, skaņotājus un kopā svin viens otra panākumus, kā, piemēram, “Elephants From Neptune” un “Ewert and The Two Dragons” albumu iznākšanu. Bet pašu “I wear* Experiment” būs gaidāms rudenī, šobrīd grupa ir izdevusi vien mazalbumus. Publikas sajūsmu koncertos šobrīd visvairāk saņem “Push Stop & Pause Your Heartbeat”. Paklausies, vai šīs varētu kļūt par tavu jauno iecienītāko igauņu grupu?

Laibach-0097

Ceturtdien 19.marta vakarā klubā Melnā piektdiena koncertēja slovēņu grupa “Laibach “. Tās pirmsākumi ir meklējami pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā ciešā saistībā ar satīrisko mākslas kustību “Neue Slowenische Kunst “. “Laibach” ir iedvesmojuši industrial lielos vārdus – “Rammstein ” un “Ministry “, bet pašu “Laibach” uzstāšanās ir skaņas, vēstījumu, gaismas un mūziķu ekspresijas sintēze, nevis ierasts koncerts.

Lai no tiesas izbaudītu “Laibach” priekšnesumu, zināšanas un izpratne mūzikas un arī pasaules vēsturē būs priekšrocība. Dziesma cilvēci ir pavadījusi arī visdrūmāko nolūku realizēšanā. Svilpodami jautru meldiņu ar bezrūpīgu tekstu, karaspēks apslaktē mierīgos iedzīvotājus. Ar pacilājošu himnu tiek godināta savienība, kas jau idejas aizmetnī ir nolemta neveiksmei.

Laibach-0495

Un arī “Laibach” spēlējas ar šīm formām (kas paredzētas cilvēku pulka saliedēšanai) – maršu un himnu, ietērp ziņojumu, piemēram, “Europe is falling apart”! Pērn izdotajā albumā “Spectre” grupa pievēršas politiski aktuālām norisēm, saucot lietas īstajos vārdos, kā arī ļaujot klausītājam lasīt starp rindām. Tā, skaņdarbs “Koran” vēsta par ticību labākai pasaulei, lai tai sekotu “Resistance is futile” jeb pretestība ir velta ar tekstu “What we are you will become a parasite absorbing souls we’ll suck your culture brains energy”. Savādi, bet “Americana” laikā Milana Fras balss skan līdzīgi Adreano Čellentano. Mana spilgtā stāstnieces iztēle vai tomēr spēle, izmantojot klausītāju komforta zonu?

Ar aukstu vienaldzību sejā “Laibach” ironizē arī par parastajiem rokkoncertiem – skatītājus uzmundrina robota balss: “We want to see your hands, we want to see your fucking hands” – atkārto bezkaislīgais automātiskais ieraksts. Labi zinot rokmūzikas cienītāju vajadzību pēc pauzes, lai uzpildītu alus kausu vai izsmēķētu cigareti, koncerta vidū tiek izziņota desmit minūšu pauze “Intermezzo”, kuras laikā skan Štrausa valsis. Bet uz ekrāna uzzibsnīja mudinājums doties pie grupas merča stenda un kaut ko iegādāties. Vai ieziepēšanās ar “Laibach” ziepēm būtu veiksmīgāka par ierasto procedūru ar veļas ziepēm?

Laibach-0140

Visu koncertu nostāvēju plati smaidot. Tā ir patiesa bauda un vērtība redzēt tik ļoti pilnīgi nostrādātu priekšnesumu, kurā katra detaļa ir stāsta vērta. Šķiet, mana koncerta kulminācija bija futūristiskā priekšnojautām bagātā kompozīcija “B Mashina” un “Alle Gegen Alle”. Interesanti, ka “Das Spiel ist aus” laikā grupiņa entuziastu nodevās sirsnīgam mošpitam. “Laibach”, pēc publikas pieprasījuma, uz skatuves atgriezās divas reizes, pašā noslēgumā viņu sejās bija skatāms patiess, cilvēcisks paldies. Manuprāt, šis šobrīd ir viens no 2015.gadā redzētajiem vislabākajiem koncertiem.

Foto: Oskars Kupše.

SONY DSC

Piektdienā  27.februārī Nabaklab uzstājās alternatīvās mūzikas cienītājiem labi pazīstamas individualitātes –  Džarbo, čelliste “Helen Money”, “Einstuerzende Neubauten” ilggadējais basģitārists Aleksandrs Hake un Danjela de Pičioto.

Vakars nosacīti bija sadalīts trijās daļās. Kā pirmā uzstājās čelliste “Helen Money“. Mūziķe lauž čella kā mūzikas instrumenta robežas, atkarībā no katras telpas specifikas, iegūstot jaunu, unikālu skanējumu.

Pagājušajā gada nogalē Ģertrūdes ielas teātrī viņa iesildīja grupu “Mono”, demonstrējot, cik kontrastiem bagāti var skanēt čells. Arī Nabaklab mūziķe spēlējās ar pretstatiem – spēlēdama instrumentu akustiski un tad elektroniski, spēlēdama maigi, pieklusināti, bet vēlāk smagnēji un disonējoši. Tomēr es labāk dodu priekšroku “Helen Money” klausīties ierakstā, jo dzīvajā, manuprāt, viņa īsti nespēj noturēt klausītāju uzmanību.

Vēlāk, Helenas kopprojektā ar Džarbo, čellam tika pavadošā loma. Džarbo balss skanēja ekspresīvi, tomēr mierīgi un skaidri, lai izbaudītu dziesmu vārdus, kuri poētiski vēstīja par pārpasaulīgu lietu kārtību, kā arī pavisam konkrēti – par cilvēku tiesībām. Abu mūziķu sadarbību varētu dēvēt par skumju kamermūziku.

Aiz muguras cilvēki pļāpāja vāciski par Aleksandru Haki, ziņkārīgi pametot skatienu uz bāra pusi, kur mūziķis sēdēja  pirms sava priekšnesuma. Pļāpas pat nekaitināja, drīzāk antagonistiski papildināja Džarbo protagoristes Cīņai ar vējdzirnavām.

SONY DSC

Mūziķu pāris Aleksandrs Hake un Danjela de Pičioto savā priekšnesumā izmantoja daudzveidīgus instrumentus un krāšņas projekcijas, koncertā atskaņojot savu albumu “Persevērantia (The Violent Corridor)”. Izmantodami elektronikas iespējas, dzīvo instrumentu silto skanējumu, kā arī savas balsis – dzejas deklamāciju un rīkles dziedāšanu, duets radīja sirreālu skaņu ainavu un eksistenciālu muzikālo vēstījumu – uzdodot jautājums cilvēka brīvajai gribai un cilvēka attiecībām ar dabu.

Albums tapis Mohabi tuksnesī Kalifornijā, un tūrei noslēdzoties, mūziķi atkal dosies uz tuksnesi, lai pabeigtu ierakstu. Koncerts ir izdevies albuma pieteikums, kuru noteikti vēlāk gribēšu dzirdēt.

SONY DSC

Šāda veida alternatīvajiem koncertiem ierasti, mūziķu komunikācija ar klausītājiem ir niecīga, tāpat kā apgaismojums. Iespējams tāpēc, lai netraucētu viens otram klausīšanos. Varbūt šoreiz ne tik ļoti mūzikā, bet gan mākslinieka vēstījumā – izteiktā muzikāli, verbāli un ar savu klātbūtni. Dzirdēt kopskatu, nevis koncentrēties uz detaļām.

Foto: Viesturs Leitholds. 

0022565Ja tev atkal un atkal nesanāk aizbraukt uz Balkāniem, tie atbrauks pie tevis! 24.februārī Palladium koncertzālē klausītājus enerģiski izkustināja “Emir Kusturica & The No Smoking Orchestra”.

Neliels ekskurss: Godalgotā režisora Emira Kusturicas talants ir daudzveidīgs. Viņš ir uzņēmis spilgtas filmas, Latvijas skatītājiem pazīstamākās būs deviņdesmitos gados radītās “Arizonas sapnis”, “Underground”, “Melnais Kaķis, Baltais Kaķis”. Arī pats Kusturica piedalās filmās kā aktieris — 2016.gadā uz ekrāniem nonāks viņa jaunākā filma “On the Milky Road”, kurā režisora ekrāna partnere būs aktrise Monika Beluči. Un  vēl savā brīvajā laikā Emirs Kusturica, izmantojot visu sava talanta krāsainību, jau kopš 1986.gada izklaidē publiku ar “Emir Kusturica & The No Smoking Orchestra” — astoņu vīru lielo orķestri.

Koncerts tika atklāts ar instrumentālu ievadu, pēc kuras Kusturica publiku iepazīstināja ar orķestra dalībniekiem un pieteica vakara programmu, runājot te  angļu, te krievu valodā. Jau pirmajās minūtēs skaidrs — tuvāko stundu laikā tavu sirds pukstu ātrumu noteiks šie mūziķi.

Koncerta uzbūve bija pārdomāta, neatstājot vietu varbūtībai par neveiklu klusuma brīdi. Pārejas starp dziesmām tika aizpildītas ar “Rozā panteras tēmu”, kuras laikā Kusturica risināja sarunas ar publiku par alu, par angļu valodas zināšanām. Lai jau nākamajā brīdī dziesmas “F#ck you MTV” laikā desmit pārsteigtas daiļā dzimuma pārstāves tiktu uzstumtas uz skatuves, kur kopā ar režisoru izpildīja “rīta vingrošanai” līdzīgas kustības. Vēlāk jauna sarkanmate uz piecām minūtēm tika nokristīta par Džulietu un kopā ar orķestri dziedāja dziesmas “Romeo and Juliet” piedziedājumu.

Īpaša solista loma — kā muzikāla, tā teatrāla koncertā bija orķestra vijolniekam. Viņš bija tērpies mantijā, un uz acīm vīrietim bija apaļas brilles, radot asociācijas par pasakaino varoni Hariju Poteru. Bet Kusturica vijolnieku dēvēja par Misteru Heineken. Kopā viņi demonstrēja triku ar vijoles lociņu, un Mistera Heineka (protams, ar meiteņu palīdzību) atrādīja savas burvju spējas, nomainot uzsvārčus.

Muzikāli “Emir Kusturica & The No Smoking Orchestra” sevi prezentēja virtuozi, liekot lietā bagātīgās zināšanas. (Pilnīgi nešaubos un varu pat vizualizēt, kā atgriežoties no tūres, piemēram, basģitārists strādā par mūzikas skolotāju.) Mūziķi vienkopus sakausēja čigānu melodijas, pankroku, džezu, pazīstamas muzikālās tēmas no multenēm un sporta mačiem. Ieskanējās pat motīvs no “Pink Floyd” -“Shine on you crazy diamond” un tika nodziedāts pantiņš no grupas “Led Zeppelin” dziesmas “Rock’n’Roll”. Un,  protams, paša Kusturicas dziesmas- “Pittbull terrier”, “Djinji Dinji Bubamara” un citas.

“Emir Kusturica & The No Smoking Orchestra” uzbūra īstenu, kvalitatīvas Balkānu ballītes sajūtu. Klausītāji jutās ļoti ērti — daļa dejoja, daļa priecīgi fotografēja mūziķus. Visjautrākās kompānijas darīja šīs visas lietas vienlaicīgi, rīkli veldzējot ar šotu. Bet tas viss un arī citas dīvainības šajā otrdienas vakarā ļoti iederējās. Un arī man, pa priekšu grozoties, neplānoti tapa iespējams koncerta izskaņu piedzīvot tieši blakus orķestrim, kopā uz skatuves dejojot un arī paklanoties. Bija karsti — ritmi un  prožektoru gaismas, mana dejotājas debija ir notikusi!

Foto: Vladislavs Punculs.

toms-rudzinskis

Saksofonistu Tomu Rudzinski nebiju satikusi gadiem, bet sajūta tāda, it kā būtu tikušies vakar. Sarunas raisījās tik labi, ka visu ne pierakstīt.

Tāpēc svarīgākais: 

Toms ir no tiem mūziķiem, kura muzikālais dzīves ceļš tapa skaidrs jau no tā brīža, kad rokās tika paņemts instruments. Aizvadīto sešu gadu prombūtnē Toms izglītojās pasaulē nedaudz ASV – Filadelfijā un tad Eiropas džeza studiju galvenajā centrā – Nīderlandē Amsterdamas Konservatorijā, kur ieguvis maģistra grādu. 

Šī gada februārī Rudzinskis kopā ar draugiem taustiņinstrumentālistu Dominiku Dž.Māršalu no Anglijas, basģitāristu Patu Klīveru no Francijas un latviešu bundzinieku Ivaru Arutjunjanu devās Latvijas koncerttūrē, lai prezentētu 2014.gada nogalē izdoto albumu “Abra“. Vēlāk kvartets uz garāku tūri atgriezīsies Nīderlandē. Protams, Toma plānos ietilpst arī regulāras vizītes Latvijā, lai turpinātu iesāktos Teātra bāra džeza vakarus un realizētu vēl citas muzikālas idejas.

Saksofonista debijas albums “Abra” ir nominēts Latvijas mūzikas ierakstu gada balvai “Zelta mikrofons” divās nominācijās: “2014.gada Debija ” un “Labākais džeza mūzikas ieraksts”. Albums ir instrumentāls albums ar deviņiem skaņdarbiem, pieejams arī CD formātā. “Abras” ierakstā piedalījušies 13 mūziķi. 

Man vienmēr ir šķitis, ka džezā mūziķi ir lielāki individuālisti, katrs pats ar savu vīziju. Kā tu atlasīji mūziķus sava albuma ierakstam? Kā grupu savaldīji?

Es izvēlējos mūziķus pēc viņu vīzijām un tehniskajām iespējām un citiem parametriem. Viens ir uzrakstīt kompozīciju, otrs izvēlēties cilvēkus, kas to atskaņos, šādi būtiski ietekmējot kompozīcijas skanējumu. Es mūziķus nemēģināju savaldīt. Iedevu specifiski uzrakstītas notis – pamatmateriālu, lai vēlāk viņi varētu ar to darīt, ko paši vēlas. Ko mūziķis grib spēlēt, tas arī ir tas, kas skan vislabāk.

Tātad džeza albuma rakstīšana notiek ļoti demokrātiski.

Ļoti, turklāt nekad nevar zināt, kas notiks. Mēs “Abru” ierakstījām vienas dienas laikā. Atkarībā no grupas biedru noskaņojuma albums var iegūt savādāku skanējumu, nekā iepriekš bija plānots. Un, manuprāt, tā ir džeza mirkļa burvība – tu esi ierāmējis vienu momentu no savas dzīves. Un tev ir viena ieraksta diena, lai vēlāk cilvēki dzirdētu, kas notika šajā dienā. Un tas, ka nezini, kas var notikt, ko vari sagaidīt, manuprāt, ir džeza mūzikas skaistums.

Pastāsti par to ieraksta dienu! Kā tu to atceries?

Jā, tā bija ļoti grūta diena. Uzņēmām daudz ieraksta versijas. Mūziku tikko biju sarakstījis, un mēģinājumu pirms ieraksta nebija daudz. Muzikālais materiāls bija gana sarežģīts, un mums to vajadzēja ierakstīt vienas dienas laikā. Maģistratūras studenti vienu dienu bez maksas varēja izmantot skolas ierakstu studiju. Man bija sakrājušās divas dienas. Pirmajā dienā mums vēl bija jāspēlē gala eksāmens, tāpēc paguvām uzkrāmēties un nedaudz pamēģināt. Otrajā dienā notika albuma rakstīšana.

Skaņdarbiem esi devis psihodēliskus nosaukums, piemēram, “Down the Rabbit Hole“. Vai nosaukums ir vispirms, un tad top mūzika, vai otrādi?

Nosaukums tiek meklēts tieši pirms albuma publicēšanas. Tie paši atnāk pie manis – domāju par skaņdarbu, mēģinu saprast – kas ir tā esence, tā emocija. Aiz skaņdarba “Tooth Fairy World Tour” ir stāsts. Pirms kāda laika man izrāva gudrības zobu un es kādu laiciņu nevarēju spēlēt, šajā laikā es sarakstīju šo kompozīciju. Un nodomāju, ka tas būtu smieklīgi nosaukt skaņdarbu par Zobu fejas turneju.

Kvartetā tu spēlē kopā ar saviem draugiem!

Jā, mēs esam draugi. Esam gan kopā mācījušies, gan ļoti daudz kopā spēlējuši. Ar pianistu Dominiku un basistu Patu iepazināmies Amsterdamas konservatorijā, kur viņi abi ir ieguvuši maģistra grādu. Studiju laikā mēs kopā daudz spēlējām un arī brīvo laiku pavadījām kopā. Mums ir ļoti laba muzikālā saikne, līdzīgas idejas par to, kā mūzikai vajadzētu skanēt. Neatceros, kad tieši ar Ivaru esam sākuši kopā spēlēt, bet tas bija krietnu laiciņu atpakaļ. Viņš ir pabeidzis Dānijas konservatoriju. Man patīk, kā viņš spēlē. Patīk tā enerģija, ko viņš ieliek mūzikā.

toms-rudziniskis-quartet Vai no mūzikas izauga draudzība?

Gan viens, gan otrs darbojas kopā. Tagad ar Ivaru kopā dzīvojam vienā dzīvoklī. Nu jau sākam viens otru ļoti labi iepazīt. Manuprāt, lai spēlētu kopā, ir ļoti svarīgi zināt cilvēku arī individuāli. Tad tu daudz labāk saproti viņa muzikālās izvēles un tev ir skaidrāka kopējā bilde.

Džezā liela nozīme ir sensoriskai.

Jā, jo džezs ir mirkļa māksla un meditācija. Tev galva ir tukša, lai tu varētu dzirdēt, kas notiek tev apkārt, lai varētu dalīties informācijā, lai būtu saiknē ar pārējo sastāvu. Un tieši tas interesantākais saistībā ar džeza mūziku. Lai gan džezs ir mirkļa māksla, albums “Abra”  ir  īsākā laika posmā koncentrēts ideju kopums, bet koncertā var notikt jebkas!


Linki:

2014. gada albumu izlase

pizap.com14186730693921

Last.fm digitālā uzskaite rāda, ka šogad visvairāk esmu klausījusies Nine Inch Nails un Marku Laneganu. NIN koncerts Arēnā Rīga bija viens no maniem gada notikumiem.  Jā, Marks Lanegans šogad izdeva albumu – lielisku cienītājiem, bet ne pietiekami spožu gada topam.  Ko tur daudz – nekad iepriekš man gada albumu izlasi sastādīt nav bijis tik viegli. Laba daudz nevajag! 2014.gada izlasi veido īsteni meistardarbi, teicami nostrādāti ieraksti, uzticība savam rokrakstam un vienkārši brīvdomātāju spēles gars: 


Swans – To Be Kind

Ja “Swans” klausīsies fonā, tad tas būs lieks elektrības patēriņš. Tāpat “Swans” avangards nav katrai ausij. Vajadzēs  klausīšanās pieredzi, jo pretējā gadījumā “Swans” mūzika radīs neērtības sajūtu. Bet citādāk – albums “To Be Kind” paņems 2,01 stundas, un katrai dziesmai varētu veltīt atsevišķu apskatu. Galu galā svarīgākais ir tas – kad albums būs izskanējis, pārņem muzikāla pietiekamības sajūta.


Silver Mt. Zion – Fuck off get free we pour light on everything

Kanādiešu kvinteta jaunais albums ir pārpasaulīgas svinības.  “Silver Mt. Zion” joprojām ir panki-anarhisti vēstījumā un orķestranti izpildījumā. Albums “Fuck off get free we pour light on everything” runā par eksistenciālām tēmām;  uzdod nozīmīgus jautājumus, tostarp, What We Loved Was Not Enough?, mākslinieciski atsaucoties šī brīža nestabilai situācijai pasaulē. “Silver Mt. Zion” rada emocionālu rezonansi.


Flamingods – Hyperborea

Grupa “Flamingods” izpilda ļoti vizuālu un psihodēlisku pasaules mūziku. Albums “Hyperborea” man kā audiāliķei ir īstena Āfrikas bilžu grāmata ar klātbūtnes sajūtu, kurā redzams vietējās cilts rituāls lietus izsaukšanai, kurā redzama dabas ainava un krāsains tirgus. “Flamingods” imitē skaņas, kas atgādina putnu saucienu, ūdens plūšanu, neaizmirstot arī par mūsdienu tehnoloģiju elektroniskajiem sasniegumiem.


Earth – Primitive and Deadly

Uzcītīgi sekoju līdzi “Earth” daiļradei, tāpēc grupas jaunais veikums bija mans gaidītākais un arī gada spēlētākais albums. Saka, no sevis neaizbēgsi – “Earth” nepārstiedz, iespējams, ar “Primitive and Deadly” guļ uz saviem lauriem, un tomēr iepriecina, atgriežoties pie zemajiem, lēnajiem, meditatīvajiem ģitāras rifiem, kurus izdaiļo solistu Marka Lanegana un Rabias Šahīnas Kvasi balss, skaisti!


Anthroprophh – Outside the Circle

Šis novembrī izdotais albums ir mans pēdējā mirkļa atklājums. “Anthroprophh”, hipnotiskais un griezīgais, septiņdesmito gadu novatorisko rokmūziķu iedvesmotais muzikālais eksperiments, ir britu psihodēliskās grupas “The Heads” līdera Paula Alena jaunā grupa. Aizsmakušas ģitāras plosīšanās, grūvīgs ritms (grūti to visu raksturot vienā vārdā) te ieved rituālā transā, te mehāniskā autopilotā un galu galā tu pazūdi kosmosā, lai nākamajā dziesmā grieztos hipiju dejā. Faktiski “Outside the Circle” veido 13 dziesmas/skaņdarbi, praktiski “Outside the Circle” ir nesadalāms 45 minūšu garš piedzīvojums.


Momend – Spirals

Latviešu grupas “Momend” albums “Spirals” mani pārsteidza pavisam negaidīti un pārliecināja ar pirmo klausīšanās reizi. Albuma kopējā noskaņa ir sapņaina un nostalģiska. Kārļa balss skan mierīgi, noturīgi, bet emocionāli. Variējot ar dinamiku – citviet pieklusinot grupu, lai dzirdama tikai solista balss vai vieglie bungu sitieni, zinot īsto vietu pauzei, pārdomāti izmainot galveno muzikālo tēmu un citādi pārvaldot muzikālos izteiksmes līdzekļus, “Momend” meistarīgi notur klausītāja uzmanību asu visa albuma garumā. Teicams veikums!


DJ Krankenwagen – Albums

 Mūziķi ir pavisam godīgi atzīst: “Albumā rupji un nekaunīgi tiek kopēti: Dzelzs vilks, Džims Džārmušs, Dune 2 skaņu celiņš (segas versija), tautas ticējumi, Hospitāļu iela, Imants Kalniņš, Ainars Mielavs, Divi sintezatori un mežrags (…)” un saraksts turpinās lapas garumā. Absolūtas muļķības, jā! “Albums” ir tik izturēti absurda, kvalitatīva populārās mūzikas kodu sintēze, lai platais, ņirdzīgais smaids sejā saglabātos vēl nākamās divas dienas. Jo mūzika ir vislabākās zāles, vai ne?


Ansamblis Manta – Manta

“Ansambļa Manta” man vairāk patīk koncertos, bet grupas daiļradi audio formātā klausos attapīgo, brīžiem sāpīgo dziesmu vārdu dēļ. Ja dziesmu vārdi ir dzeja, tad mūzika līdzsvara labad piekāpjas vārdiem. Ja dziesmu vārdi ir dzeja, būs vairāk jāieklausās. Un vienmēr ir ļoti iepriecinoši klausīties dziesmas skaistā un bagātā valodā, tās vienmēr gribās atkārtot. Un šādi, neko īpaši savā starpā nesarunājot, uz katru koncertu kopā sanāk mazāks vai lielāks “Mantas” koncertu koristu kolektīvs.


Future Folk Orchestra – “Antarktīda kūst!”

Daudzveidīgiem instrumentiem bagātais “Nepieradinātā Folka Orķestris” ir īsteni pasaules pilsoņi. Spēlējoties ar plašas amplitūdas noskaņām, pielietojot muzikālās valodu visā daudzveidībā, albuma “Antarktīda kūst!” 12 kompozīcijās ir dzirdamas atsauces uz Eiropas, Balkānu tautu muzikālo mantojumu, un arī Tālo Austrumu motīvi. Albums izskan raiti, un katru reizi tu to dzirdi savādāku, un tāpēc jau patīk.

10.novembrī mobilo sakaru operators Bite prezentēja jauno tarifu plānu “Pērkons, kas bez ierastajiem mobilajiem pakalpojumiem dod iespēju neierobežoti lietot mūzikas aplikācijas Deezer 35 miljonu lielo dziesmu krātuvi.

Trīs gadus esmu aktīva Spotify lietotāja,kas par aplikāciju mēnesī maksā 7EUR. Pēdējos trīs mēnešus darba datorā klausos Deezer testēšanas režīmā ar neregulārām reklāmām starp dziesmām. Šobrīd vēl mani tas netraucē. Aplikācijas telefonā nelietoju, jo mans Blackberry ir nīkulīgs un nespēj pavilkt tik intensīvu klausīšanos. Tāpēc varu izteikties tikai par aplikāciju saturu.

Mūzikas klausītšanās aplikācijā nav kvalitatīva baudīšana, bet gan praktiska un izglītojoša nodarbe.

Man tā dod iespēju:

  1. operatīvi noklausīties tik tikko izdotos jaunumus
  2. paplašināt savas zināšanas par mūzikas stiliem, atlasot dziesmu listes pēc atslēgas vārdiem
  3.  tuvāk izpētīt konkrēta mūziķa diskogrāfijas daudzveidību.

Es joprojām pērku mūzikas ierakstus – CD  un  vinila plašu formātā, bet mūzikas aplikāciju iespējas man ir aizstājušas radio.

Un tomēr, Spotify pret Deezer = līdzvērtīgi pretinieki:

  • Visnotaļ noderīgi ir tas, ka Deezer un Spotify piedāvā klausīties mūziku, esot bez interneta. Atliek tikai laicīgi atzīmēt, kuru albumu vai dziesmu listi vajadzēs, un dziedi līdzi arī tālākajā Latvijas ( un ne tikai) nostūrī!
  • Abas aplikācijas ļauj arī sinhronizēties ar sociāliem tīkliem. Piemēram, Deezer man piedāvā mūziku pēc mana Facebook interešu kataloga, bet Spotify piedāvā izmantot last.fm un citas listes.
  • Lai gan Deezer šobrīd ir lielāks dziesmu katalogs (35 miljoni), bet Spotify tikai 20 miljoni, tomēr Spotify šobrīd ir labākas un specifiskākas pēc atslēgas vārdiem ( noskaņojuma, stila, līdzīgajiem izpildītājiem u.c.) organizētas pleilistes. Pozitīvi, ka Deezer liek uzsvaru uz Baltijas valstu mūziķiem – atver aplikāciju un parocīgi iepazīsti, piemēram, Igauņu mūziķu jaundarbus. Nepatīk, ka Deezer uzbāžas ar mainstrīma popmūziku.
  • Dizaina ziņā Deezer vienkāršība ļauj pārskatāmāk organizēt savu dienas skaņu celiņu, turpretim Spotify dizains piedāvā tik dažādas iespējas (saglabāt dziesmu, saglabāt dziesmu kā favorītu, saglabāt dziesmu pleilistē), ka nezinātājs var apjukt.

Bites tarifu plāna piedāvājums ir praktisks un izdevīgs, ja vien tu tiešām klausies mūziku telefonā. Turklāt, Spotify pleilistes varēs pārnest uz Deezer. Ja patiešām klausies mūziku telefonā, cena tevi apmierinās. Šobrīd Bite met izaicinājumu pašmāju grupām, aicinot tās veidot kaverversijas grupas “Pērkonsdziesmām, kuras var noklausīties Deezer izlasē. Izaicinājumam atbildējuši jau ir Kārlis Kazāks un grupa “Rīgas Modes”. Tā tik uz priekšu!

Vērtējot no sava, negausīgas melomānes skatu punkta, ja veidotāji turpinātu strādāt tieši pie vietējām-tematiskajām pleilistēm, man Deezer pārtrumpotu Spotify. Ņemot vērā, ka latviešu mūzikā ir pietiekami daudz albumu (piemēram, latviešu hiphopa albumi), kuri vairs nav pieejami skaņu nesēju formā, kā arī nav atrodami cita veida interneta vietnēs, tā būtu patiešām vērtīga diskogrāfija, un labs iemesls nopirkt aktuālāku telefona modeli.

%d bloggers like this: