LV lepnums – Skyforger

Sestdien, 8.maijā Sapņu fabrikā jaunā albuma „Kurbads” prezentācijas koncertu sniedza grupa „Skyforger”. Viņu viesi bija grupas „Ocularis Infernum” un „Manegarm”.  Koncerts darīja lepnu gan par “Skyforger”, gan viņu klausītājiem.  Abpusēja atdeve.  Man liekas, ka “Skyforger” vispār metālu interpretē jau pavisam citā līmenī. Mūzika nav tikai iemesls, lai novadītu savas ikdienas rūpes un nepatikšanas.  Tā vismaz mani aizveda savu arhetipisko dusmu un niknuma meklējumos. Jā, “Skyforger” albumi ir kvalitatīva mītu un vēstures intepretācija, ietērpta skaņu izskatā. Protams, varēja sekot kolēģu piemēram – spirdzināt vai dedzināt, tomēr ir reizes, kad pietiek ar labi izstāstītu stāstu. Un šī bija viena no tām! Un galu galā muzikālā veiksmes formula ir pavisam vienkārša – nekaunies savas izcelsmes, valodas, lepojies ar to, un tevi respektēs ne vien dzimtenē, bet arī ārpus tās robežām!

Pirms koncerta 5. maijā man bija iespēja parunāties ar “Skyforger” solistu un tekstu autoru Pēteri. Lūk, kāda mums saruna sanāca:

Starp „Kurbads” un iepriekšējā albuma iznākšanu ir pagājis liels laika sprīdis. Kā Tev šķiet, kad pārtraukums sāk kļūt par garu?

Septiņi gadi bija pa ilgu. Pārtraukumi speciāli netiek paisīti, tie vienkārši sanāk – vienu brīdi nebija idejas, tad mainījās grupas sastāvs. No otras puses ir labāk ilgāk pastrādāt nevis āri sataisīt, lai tikai būtu albums. Daudzu grupu līguma nosacījumi paredz, ka katru gadu ir jābūt jaunam albumam. Dari, ko gribi, bet albumam ir jābūt gatavam! Mums šajā gadījumā ir paveicies, mēs varam ilgāk strādāt. Manuprāt, gads – divi ir normāls atstatums starp albumu izdošanu.

Zinu, ka citas grupas, kas ilgi ir strādājušas pie albuma materiāla, bieži vien nolemj jau sarakstītās dziesmas likt malā un taisīt ko jaunu, jo darbs ir iegājis kaitinošā rutīnā. Kā „Skyforger” pārvar rutīnu? Kā notiek jūsu dziesmu atsijāšana?

Godīgi, cik dziesmas bijām sarakstījuši, tās visas arī izvēlējāmies. Atsijājām tikai vienu. Aptuveni četrus gadus bija pauze, albums tapa pēdējos trijos. Kā sākām darbu, dziesmas tika pabeigtas, aranžētas, un mēs sākām darbu studijā. Mums nav tā, ka tiek radītas 20 dziesmas, no kurām tiek apmestas liekās. Ja radām albumu, tad uzreiz gatavu. Ja jūtam, ka kaut kas nav kā vajag, tad izmaiņas veicam uzreiz. Nav rezerve, no kuras izsmelt labākās.

Tad sanāk, ka konceptuālu albumu ir vieglāk veidot? Ņemot vērā albuma ideju, vieglāk var izvērtēt atbilstošāko mūziku?

Nē, jo es tekstus rakstu pašus pēdējos. Lai arī man bija ideja par Kurbadu, es, klausoties dziesmas, vērtēju, vai tā pēc noskaņas iederas.

Man, klausoties „Kurbadu” man šķita, ka mūzika pakļaujas teksta stāstam.

Stāstījums rodas, kad mūzika ir ierakstīta un es to varu savienot ar tekstu. Tā man ir vieglāk. Mūzika man rada vajadzīgās vīzijas tekstam. Tik pat labi albums varēja nebūt par Kurbadu, ja man liktos, ka tēma neatbilst mūzikai.

Albumā „Kurbads” ir jūtama dažādu mūzikas stilu – metāla, roka un folkmūzikas ietekme. Kā Tev šķiet, vai mūsdienās var radīt pilnīgi stilistiski tīru albumu? Vai vispār to vajag darīt?

„Skyforger” ir raksturīgi visas idejas samest „lielā, milzīgā mūzikas stilu katlā”. Mēs nekad nedomājam, kas tas ir, ko mēs spēlējam. Ir labi, kā skan, labi iet kopā ar tekstu un mums pašiem patīk! Pēc tam kāds klausītājs izdomā un mūzikai piekarina atbilstošā stila birku.

Tas noteikti ir saistīts ar pašu muzikālajām ietekmēm. Kādu mūziku klausījās „Skyforger”, kad tika rakstīts „Kurbads”?

Dažādu – 80. gadu heavy metal, kaut ko jaunu, nedaudz folkmūziku, arī popmūziku. Protams, ir grupas, kuras mūs ir jo īpaši ietekmējušas. Tāda grupa ir zviedru „Batory”. Pārsvarā tās ir 80. gadu grupas, kuras patika bērnībā un arī šobrīd. Ko jaunu izdomāt ir grūti – viss ir saspēlēts, pārspēlēt. Grupu ir miljoniem, kuriem ik dienu pievienojās vēl tas pats daudzums.

Kas būtu lielākais muzikālais pārsteigums, ko Tu varētu uzdrīkstēties?

Velnsviņzin. Muzikālais pārsteigums būtu jauna muzikālā ceļa atrašana. Man liekas, ka smagā mūzikas attīstība ir apstājusies un sāk jau riņķī griezties. Turpretim popmūzikā tiek izmēģinātas jaunas tehnoloģijas. Ja salīdzina 90 gadu popmūziku, tad mūsdienās tā skan pavisam savādāk, bet metālā attīstība ir apstājusies. Ja varētu kaut kā pārsist to ciklu. Es atceros, kad šķita, ka „Black Sabath” un „Iron Maiden” radītais šķita smags, bet tad nāca „Metallica”, „Slayer”, vēl vēlāk „Naphalm Death”, „Obituary”. Man liekas, ka tagad šis progress ir apstājies. Bet šo pārsteigumu noteikti sagādās jaunie cilvēki, kas nāks ar vēlmi pretoties vecajam un radīt ko jaunu.

Kaut arī metāla mūzika kļūst stagnatīva, idejā joprojām ir vienotāja spēks!

Noteikti ideja – metāla cīņa pret pastāvošo iekārtu, stagnatismu. Mūsdienās ir stilu daudzveidība, no kuras var izvēlēties sev tīkamāko, tuvāko. Vienojošais ir mūzikā esošais niknums. Cilvēks var izlādēt sevī pastāvošo spriedzi, viņam nav jāiet uz ielām dauzīt stikli.

„Skyforger” koncerti regulāri notiek dažādās zemēs. Vai nacionālā piederība ietekmē mūzikas uztveršanu? Varbūt esi piefiksējis kādas interesantas iezīmes?

Būtībā tāpat vien uztver. Tādi paši cilvēki, mūzikas fani vien ir. Horvātijā, Slovēnijā ir ļoti sirsnīgi cilvēki un izslāpuši pēc mūzikas. Turpretim Vācijā visa ir gana, tur vienā dienā visās vietās viss notiek. Festivāli ir jautra laika pavadīšana – visas mīļākās bandas vienkopus, metāla tirdziņi un dzīvošana teltīs. Atsauksmes? Aizvadītajā nedēļas nogalē (30.04.) spēlējām Vācijā. Koncertā mēs dziedājām tikai tautas dziesmas, kuras tomēr ir savādākas. Tomēr visiem ļoti patika. Bija salasījies milzīgs pūlis, kas pat centās vilkt līdzi melodijām, citi dancoja, lēkāja.

Kādi, Tavuprāt, ir lielākie plusi, ko „Skyforger” ir ieguvuši ar katru gadu ilgāk pastāvot?

Protams, ilgāk pastāvot, tehniskais izpildījums kļūst labāks. Taču galvenais ieguvums ir vispār pastāvēt. Protams, sanāk strīdi, taču tie ir jānoslēdz, lai visi atkal nomierinātos. Tas ir pats lielākais ieguvums! Bieži vien atliek sakasīties par sīkumiem, lai grupa izjuktu. Viens dalībnieks aiziet no grupas vienkārši principa pēc, neskatoties uz to, cik liels kopdarbs ir paveikts. Mums arī ir bijis tāds gadījums. Protams, joprojām sanāk sakasīties. Tādos gadījumos pasēžam mājās, nomierināmies un, atkal satiekoties, izlīgstam mieru. Ir citas svarīgākas lietas, pie kurām jāstrādā. Tas ir ļoti grūti, gadiem ilgi darbojoties, viens otram nepiegriezties un palikt kopā.

Foto: Anrijs Požarskis