Feeds:
Ziņas
Komentāri

Posts Tagged ‘anna dumpe’

Lai gan ierasti visi skatieni būs pavērsti skatuves virzienā, viņu jūs atcerēsieties tik pat labi kā izrādē redzēto. Lieliskais klausītājs, kas pelēkās masas efektu izmantot savā labā un vienmēr tiks ievērots. Nerealizējusies zvaigzne? Tā domā tu. Patiesībā skatuves novietojums mēdz būt tik pat relatīvs kā patiesības jēdziens. Es labi atceros to rudens vakaru, kad es pirmo reizi satiku Annu Dumpi. Tovakar DEPO koncertēja trakie somi „Knuckelbone Oskar”. Annai galvā bija platmale līdzīga Pīta Dohertija cepurei. Jā, viņa izskatījās kā londoniete. Šajā rudenī viņa beidzot par tādu ir kļuvusi, jo oktobrī devās studēt mūzikas un mākslas menedžmentu Middlesex Universitātē.

Anna pie manis ciemos ierodas piektdienas vakarā kopā ar draudzeni un jaunu tetovējumu: „Live and Let Die” , kas rotā viņas delmu pamatni un ercena formas blašķīti, pildītu ar viskiju. Sēžot uz mazā dīvāniņa, viņa sāk man negaidot atbildēt:

Tu man telefonsarunā jautāji, ko nekad nedrīkst teikt mūziķim? Es ilgi domāju par šo jautājumu. Ar mūziķiem ir līdzīgi kā ar gleznotājiem. Ja viņš būs uzgleznojis diletantisku darbu, neatbilstošās krāsas, tu taču viņam to pateiksi, ja vēlēsies būt atklāta. Tāpat ir ar mūziķiem. Ja viņš nospēlē garām, tad tu to viņam pasaki! Kā arī, vecīt, tev smird mute, apēd košļeni! Nu, kuram tu kaut ko nedrīksti pateikt? Zināma kritika ir pavisam veselīga un nepieciešama izaugsmei.

Tu pati dziedi?

Dušā. Jā, es tur dziedu katru dienu, pie tam diezgan skaļi. Uzjautrinu savus ģimenes locekļus.  

Tu mēdz dziedāt līdzi stāvot pirmajās rindās?

Jā, ir bijušas reizes pie tādām grupām kā AC/DC, KISS, Megadeth, Whitesnake un vēl un vēl… nu pie lielajiem! Agrā jaunībā ir gadījies plosīties pirmajā rindā arī pie Skyforger. Man droši vien bija 13 gadi. Kājās kerzi un uz galvas melni, izspūruši mati. Bet nu kas bijis, tas bijis. Tagad forši atcerēties. Manuprāt, ja džeki pirmajā rindā krata galvu, ņemās un purinās tad, nu labi…Lai viņiem tiek prieciņi! Savukārt, meitenes šādās situācijās man vienmēr izraisa zināmu smīnu. Bet katram savs!

Vai var teikt, ka tagad mirsi laimīga, jo esi redzējusi AC/DC?

Gan jau laimīga es miršu šā vai tā… par ko skumt? Bet listei noteikti būtu jāpievieno vēl daudzi koncerti. Protams, kad tu esi AC/DC koncertā, grūsties un svīsti pie pašas skatuves, resns polis tevi paceļ uz pleciem un Angus Jangs dejo divus metrus no tevis, tad tiešām šķiet: „Ak, Kungs, zeme atveries, es lecu iekšā! Man vairs pilnīgi neko nevajag!” Bet man vēl jāpaspēj uz daudziem koncertiem. Esmu jauna, tādēļ laiks pietiekami.

Vai tevi var saukt par 80-to gadu roka meiteni?

Sākot no piecdesmito gadu rokenrola, turpinot ar sešdesmito gadu- Britu invāziju ar „The Beatles” un „The Rolling Stones” un beidzot ar mūsdienu „Them Crooked Vultures” un „Black Country Communion”. Astoņdesmitie gadi rokmūzikā man ir ļoti tuvi, taču mana aizraušanās ir mūzikas vēsture kopumā, un jau kādu laiku es sevi neierobežoju tās izpētē ārpus noteiktām desmitgadēm. Manā ierakstu plauktā vietu atradīs gan Bon Jovi, gan Little Richard.

Kāpēc tu man asociējies ar grupu „Kiss”?

Varbūt tāpēc, ka KISS ir karstākā grupa pasaulē? Haha!  

Džīns Simonss (KISS) vai Lemijs Kilmisters (Motorhead)?

Esmu lasījusi Džīna Simonsa autobiogrāfiju, skatījusies viņa šovu un iedziļinājusies viņa darbā un pagātnē. Man viņš patīk kā personība ikdienā, kā arī es apbrīnoju viņa izveidoto neatkārtojamo skatuves tēlu. Savukārt, kā džeks kurš reāli neiespringst- atnāk, nospēlē, aiziet, un iekapā 24/7, man noteikti patīk Lemijs. Arī viņam ir savs unikālais stils, attieksme un Dieva dots nepievilcīgums, kurš šajā gadījumā nostrādā grupas labā. Motorhead nebūtu ne tuvu tik labi, ja Lemijs būtu karsts kā Deivids Lī Rots (Van Halen). Starp citu, Novembra ceru aiziet uz viņa koncertu.

(Anna ir saņēmusi īsziņu, sūtītu no nezināma nummura: „ Ko Anna dara?’’ Protams, sūtītājs ir ilgi nesatikts džeks, kas dod iemeslu jautājumam par pielūdzējiem.)

Parunāsim par pielūdzējiem! Tiek apgalvots, ka meitenēm patīk sliktie puiši!

Skaidra lieta! Meitenes piesaista neatkarīgie, patstāvīgie un dumpinieki. Tādi, kuri lieliski māk parādīt to, ka, būtībā, meitenes viņiem ir pie vienas vietas. Un tas viņas reāli uzvelk. Sliktajiem čaļiem nepiestāv iemīlēties un gaudot zem meitenes paduses. Tur visa lieta grozās tikai un vienīgi ap jautrību un izklaidi, kas ir nenormāli forši, kamēr tu esi jauns un vari atļauties psihot katru nedēļas nogali. Prātīgie džeki nāks, kad vajadzēs atslābt.

Tev kāds ir rakstījis dziesmu?

Mmjā, ir gan. Ir gadījušies jauki puiši, kuri tiešām uzraksta tā pa skaisto. Kā arī esmu dzirdējusi aizvainojuma un sāpinājuma pilnas dziesmas ar zemtekstu – man būtu vieglāk, ja tu atstieptos, dārgā. Bet jebkurā gadījumā, lai kāds arī nebūtu dziesmas vēstījums, man prieks, ka šādā veidā varu palīdzēt cilvēku muzikālajā izaugsmē. Ja kāds man ir klusībā veltījis dziesmu un vēlas man to atskaņot, es ar lielāko prieku pieņemšu arī anonīmus e-pastus.

Šāronas Osbornas biogrāfijā bija minēta epizode, kā savaldzināt fani. Balādē jānomaina sievietes vārds un katru reizi dziesma ir veltīta citai!

Mierīgi! Esmu dzirdējusi, ka Pīts Dohertijs tieši šājā elegantajā manierē savaldzināja supermodeli Keitu Mosu ar dziesmu „What Katie did”. Jo nu… meitenēm taču patīk! Neskatoties uz to vai Tu esi Keita Mosa, vai pamatskolas absolvente.

Kas, tavuprāt, ir labākā balāde?

Tagad es nosarkšu… Vispamatīgākā balāde man vienmēr ir likusies „Skid Row” dziesma „I remember you”. Riktīgi saldais, dvēseli plosošais variants ārkārtīgi pievilcīga vokālista izpildījumā. Galvenais, ka var maksimāli episki baurot līdzi. Haha.

Tu esi ieguvusi tērpu diezaineres specialitāti. Cik esmu redzējusi Tavus darbus, tie ir ar rokmūzikas ievirzi. Kāpēc, Anna, Tu joprojām neesi nevienu grupu apģērbusi?

Es labprāt ar to nodarbotos nopietnākā līmenī, bet tas prasa zināmu līdzekļu ieguldījumu no pašiem mūziķiem, laiku un diezgan lielu noņemšanos. Esmu novērojusi, ka Latvijā tas nemaz vairs nav aktuāli – izkopt kopīgu un atbilstošu skatuves tēlu. Lielākoties džeki bliež džinsās un t-krekliņos. Varbūt tam par iemeslu ir bailes kļūt smieklīgiem kūtrās latviešu publikas priekšā? Toties ir arī otra galējība, kad uz skatuves atrodas pieci cilvēki izkāpuši katrs no savas desmitgades ballītes.

Es esmu pārliecināta, ka iegūtā specialitāte man būs noderīga nākotnē, jo esmu studējusi tērpu un stilu vēsturi, kas man ļauj padziļināti izprast mūzikas un modes savstarpējo ietekmi pagātnē. Mūzika vienmēr ir gājusi roku rokā ar modi un mūziķi vienmēr ir diktējuši stilu.

Tevi var dēvēt par „slēpto” melomāni?

Dēvē kā vien vēlies. Es esmu mūzikas cienītājs un cenšos būt objektīvs klausītājs. Ja es neklausos mūziku, tad es par to lasu. Mani līdz iekšām tas tik ļoti interesē, ka es cenšos neaprobežoties ar ierakstu noklausīšanos vien. Izaicinājums ir izrakt to vēstījumu, kuru mākslinieks ir vēlējies nodot vēl pirms dziesma ir izgājusi cauri industrijas un producēšanas ceham.

Kurus albumus tu glābtu ugunsgrēka laikā vai ņemtu līdzi uz neapdzīvotas salas?

 „Led Zeppelin” – „Mothership” , tāpēc, ka šajā izlasē ir apkopotas dziesmas, kuras man ir iemācījušas dzirdēt. „Led Zeppelin” man ir kas vairāk par mūziku. 

„Pink Floyd” – „The Wall”, kur paskaidrojumi būtu lieki.

Trešo vajadzētu tādu spridzekli kā „Motely Crue”. Nē… tomēr „Guns N Roses’’. Manā gadījumā šis ir ļoti nomācošs jautājums… jo es tiešām nezinu!

 

Kuri ir Tavi topa koncerti?

AC/DC, KISS, Aerosmith, Metallica, Megadeth, Ozijs, Queen ar Polu Rodžersu… es varētu turpināt stundām, jo katrā koncertā ir kas īpašs un nozīmīgs tieši man. Ar prieku atceros divus Deep Puple koncertus, kad vēl biju mazs suķis. Scorpion un Whitesnake koncerti uz mani ir atstājuši neizdzēšamu iespaidu. Koncertu apmeklēšana ir bijusi mana aizraušanās kopš laika, kad sevi atceros. Šķiet, ka tas notika galīgi sen – 1996. gada vasarā, kad mani vecāki mani nogādāja „Rock Summer” festivālā un es pirmo reizi ieraudzīju grupu ZZ Top. Lieki piebilst, ka aizvien esmu sajūsmā.

Tavi trīs ģitāristi?

Džimijs Peidžs, protams, Slash un Džimijs Hendrikss. Katrs pilnīgi atšķirīgi un unikāli savā manierē. Džimijs Peidžs ir mans sirdsmiers, Slash ir mana attieksme un Hendrikss ir mana meditācija.

Kurš ir Tavs pirmais albums?

Šo momentu es diemžēl esmu palaidusi garām, bet pirmās skaņas no bērnības es saistu ar Braienu Adamsu un dziesmu „Please Forgive Me”. Man nav ne jausmas kur un kāpēc, bet tā vienkārši šķiet. Principā, es uzaugu ar visu to ko klausījās mans tēvs, un es jums var pateikt, ka viņam ir vienas vērtīgas ausis. Starp citu, vislielākais paldies viņam, par to.

Advertisements

Read Full Post »

%d bloggers like this: