Feeds:
Ziņas
Komentāri

Posts Tagged ‘VEF’

Šī nedēļas nogale ir bijusi bagāta ar lieliskiem smagās mūzikas koncertiem, notiekošiem VEF teritorijā. Plāns par Rīgas kultūras dzīves izplešanos kļūst aizvien reālāks. Tomēr vējš lauza manu lietussargu, VEF teritorija bija tumša un bedraina. Vai tad tiešām nebija labāka vieta? Nē, nebija gan – secināju ieejot Totaldobžes konferenču zālē, kur laika zoba caurēstās telpas struktūrās spēlējās projektora gaisma, un fonā klusi dūca ģitāras. Sestdienā 24.novembrī pēc aizvadītas Eiropas tūres jaunāko albumu prezentēja grupa ‘’Tesa’’, ar viņiem uz skatuves Edgars Rubenis un ‘’Soundarcade’’ brāļi Ābeles.

Vispirms pie skaņu pults ģitāru dīdīja Edgars Rubenis. Vienmēr esmu apbrīnojusi, cik ļoti ķermeniski Edgars spēlē, cik ļoti skaņa atspoguļojas viņa sejā, it kā viņš būtu tās cilvēciskais atspulgs. Iekustināt skaņu, izaudzēt to plašu, plašu un tad lēnām apklusināt, līdzīgi kā no mazas dzirksteles var izcelties ugunsgrēks. Pret uguni ar uguni. Pret skaņu vilni ar otru skaņu vilni. Un manas, klausītāja domas, aizceļo citā dimensijā. Gaidot vakara galveno priekšnesumu, fonā skan psihodēliska tautas mūzika. Sanākušie strauji pietuvojās skatuvei. Citi izmantoja iespēju koncertu vērot no augšas, sēžot uz apdrupušajās otrā stāva platformas.

Ja godīgi, lielāko daļu no koncerta es klausījos aizvērtām acīm. Tās tikai būtu novērsušas uzmanību, fiksējot savādas detaļas, apbrīnojot video projekcijas. Apskaņota, attīrīta. Manuprāt, eksperimentālā, psihodēliskā mūzikas padara filozofiski domājošos vēl tolerantākus pret pasaules, īpaši pret pilsētas skaņām. Piemēram, rūpnieciskās klaboņas, dzirdamas no tuvējās ostas pārkrautuves, vilciena sliežu skaņām vai vēja gaudām. Tajā pašā laikā šī mūzika ļoti pietuvojas sakrālajai meditācijai, kurā tu izslēdz savas trauksmainās domas, lai kaut uz 15 minūtēm būtu viens. Viens ar 300 citiem cilvēkiem. Mūzika ārpus jebkādām komforta zonām.

Foto: Daniil Zhylinski

Galerija: šeit

Advertisements

Read Full Post »

Latvieši ir naktsputni, kas kulturālas aktivitātes bauda pēc saules rieta. To apstiprinās lielā interese gan Muzeju nakts, gan Rīgas svētku un arī Baltās nakts ietvaros. Sadalījušies grupiņās, draugi kolektīvi pētīja formātā mazo, taču pietiekami biezo Baltās nakts programmiņu. Attālums starp mākslas objektiem, performancēm netiek uztverts kā apgrūtinājums, drīzāk kā iemesls apskatīt ikdienā neierastas ielas un vietas. Kad tukšajās veikalu vitrīnās sāk svilpot vējš, tas nozīmē, ka tur uz kādu laiku var iemājot mākslinieki.  Pēdējo gadu laikā arvien vairāk kulturālu iestādījumu ir atrodami ievērojamā atstatumā no tūristu apsēstās Vecrīgas, bet septembrī nedēļas garumā tukšos veikalus apdzīvo laikmetīgās mākslas festivāls „Survival Kit 2”.

 „Survival Kit 2” redzēju un mani uzrunāja:

 Miera ielā 39. Pēc nama otrā stāvā esošo neapdzīvotā dzīvokļa mākslas darbu apskatīšanas, druvīs satiktais vīrietis pajokoja: „Arī es gribu mirt”. Joku sadzirdēju, taču sapratu tikai vēlāk. Izstādes „Life after party” portretu ekspresionistiskie varoņi tik tiešām izskatījās līdz nāvei nomocīti. Ja vēl glezna tiek piekārta pie gāzes vai ūdens skaitītāja, starp sadauzītām flīzēm, efekts bez šaubām ir milzīgs! Un dzīvokļa nodrupušās sienas gleznām bija vislabākie rāmji.

Pie Upīša pasāžā esošās performances mākslas izstādes „Dzīvoklis” bija izveidojusies gara rinda. Šķiet, dzīvoklī bija piecas istabas – divas pavisam ikdienišķas, kalpo viesu uzņemšanai. Gala istabā uz izolētās telpas grīdas mētājās santīmu kaudzītes. „Iemetam naudiņu, ejam iekšā un darām ar naudu, ko gribam. Mētājam, vārtamies tajā. Kopā jau ir savākti 70 lati!” – mudināja divas meitenes. Citā istabā, izgaismotā ar skatuves gaismām un skatuves dūmiem, saliecies embrija pozā rēca kāds vīrietis. Lūk, tāds varētu izskatīties tavs kaimiņš, kas neļauj tev naktīs gulēt, jo klausās apdullinošu reivu. Dzīvojamā istabā viesi varēja piedzīvot  savdabīgi psiholoģisku performanci, ar mērķi, beidzot tikt skaidrībā ar savu māti. Bet virtuvē, jā virtuve bija vispsihodēliskākā. Tur tika cepta zivs, kuras smaka bija jūtama jau Upīša pasāžas pagalmā, rosinot publisku diskusiju, kāpēc zivs nebūt nešķiet kārdinoša…

VEF industriālās telpās bija skatāma izstāde „Es dzīvoju, Es mirstu”, parādot šo abu darbību neatdalāmību. Vislabāk atmiņā palika instalācija „Visiem maniem vingrotājiem” – asinssarkanā telpā karājās vingrošanas rinķi, zem kuriem bija novietots izdrupis paklājs. Labajā stūrī ķēdēm sažņaugts vingrotāju drēbju skapītis. Lika aizdomāties par Ķīnu un Ziemeļkoreju. Kosmogēna bija telpa ar zilās nokrāsās ieturētiem ar mākslinieces Diānas Ademaites firgurāliem darbiem, kurus spēcīgākus padarīja Kristapa  Jēkabsona mūzika. Iztrūka tikai pieskaņots krēsls, lai es šajā telpā uzturētos stundu. Interesanta bija istaba ar šķietami neizdevušos foto kadru izstādi.

Taču visprovokatīvākais no visiem ir „Kura te nav aita?”,kas iemājojis dažus soļus no Pulvertorņa. Manuprāt, pilnīgi ieturēta ironija par pirms vēlēšanu laika gaisīgajiem solījumiem!  Tradicionāli domājoša sieviete neizpratnē man jautāja: „ Kā tu domā, kas ir šie projekti? Māksla vai joks?”. Jā, savā veidā cilvēkiem ar tradicionāli orientētu domāšanu un sliktu humora izjūtu „Survival Kit” perofomances var šķist „uzbrauciens” viņu kultūras izpratnei. Paradoksāli, viņu reakcija būs lielisks papildinājums mākslinieku darbiem. Vai māksla ir tikai krāšņs dekors vai tomēr primārā sastāvdaļa tavā izdzīvošanas komplektā? Viss vēl notiek līdz šai sestdienai 11. septembrim, tāpēc iesaku aiziet un apskatīt!

Foto: Anrijs Požarskis (easyget.lv)

Read Full Post »

This slideshow requires JavaScript.

Foto: Indra Kļaviņa

Read Full Post »

%d bloggers like this: