Vakar, 8. Septembrī Nabaklab norisinājās diskusija „Vai viegli būt māksliniekam?”, piedaloties dažādiem māksliniekiem, kuratoriem, teorētiķim, menedžerei un muzikologam. Ieskaitot diskusijas vadītāju Ilmāru Šlāpinu, kopā bija 13 cilvēki, un pilna zāle dažāda vecuma klausītāju. Diskusija, ar dažāda garuma monologiem ilga nedaudz vairāk par divām stundām, tāpēc grūti būs atstāstīt tās norisi, tomēr nevarēju neuzrakstīt nelielu kopsavilkumu, protams, miksētu ar krietnu devu personīgām pārdomām:
Man interesanta šķita doma par Mocartiem un Van Gogiem. Vieniem, kuri sava talanta mirdzumu izbauda vēl dzīvi būdami, un otriem, ne mazāk talantīgiem, bet neatzītiem un nabagiem. Arī vilciena guļamvagonu izgudrotājam sava veikuma novērtējums nebija tūlītējs, cilvēki nespēja pieņemt, ka vilcienā var arī gulēt – Jāņa Borga domu papildināja mākslinieks Aigars Bikše. Atskatoties gan uz 19. gadsimtu, gan uz aizvadītajiem „treknajiem gadiem” tika secināts, ka laika radītās pārmaiņas ir jārespektē arī māksliniekam, kura darbīgai ir aizvien grūtāk saņemt valsts atbalstu. Vai valstij, sabiedrībai un līdzcilvēkiem ir jābūt atbildīgiem par zudušajiem „Van Gogiem”, kuriem istabas stūrī putekļiem apklājas izcili šedevri? Mūsdienās mākslinieks nevar būt tikai meistars, viņam ir jābūt arī menedžerim vai jāsameklē zinošs speciālists. Andris Vītoliņš izdalīja projektu māksliniekus un praktizējošos māksliniekus, pirmie darbu uzsāk pēc projektu naudas saņemšanas, otrajiem darbs ir nepārtraukts. Vai īstenu mākslinieku neraksturo vēlme radīt neskatoties uz jebkādiem apstākļiem? Tika apskatīta arī valsts politikas vadlīniju ietekme. Nevar likt visiem gleznot karotītes un pēc tam gaidīt rezultātu – Aigars Bikše bija vakara kolorītāko citātu autors.
Labu domu izteica mākslas darbu pārdevēja – bērnībā pavisam dabiski mazie cilvēki apmeklē dažādus mākslas pulciņus. Lai gan vēlāk viņi savu karjeru neturpina mākslas nozarēs, tomēr iegūtās prasmes viņiem palīdz labāk lauzt robežas savā izvēlētajā darbā. Diemžēl cilvēki to aizmirst, un satiekot mākslas nozares pārstāvjus brīnās, ka mūzika ir nevis viņu hobijs, bet gan maizes darbs.
Diskusija bija nopietna. Vērojot dalībnieku ķermeņa valodu, varēja izdarīt dažādus secinājumus. Kad vārds tika dots klausītājiem, vēl vairāk izkristalizējās „mēs : jūs” pozīcijas. Kāda jauna uzņēmēja, mākslas cienītāja un entuziaste pārmeta diskusijā iesaistītajiem māksliniekiem sadarbības kūtrumu. Lai arī ir saprotama cilvēciskā sāpe, kas bieži piemeklē jaunus menedžerus ar tālejošām vīzijām, tomēr ar šādu publisku emocionalitāti jaunus sadarbības partnerus būs grūti iegūt. Politisko intrigu ierosināja kāds vīrietis, kas māksliniekiem norādīja viņu sociālo atbildību pret tiesisku un nacionālu valsti. Vīrs iekarsa tik ļoti, ka tika klausītāju apklusināts. Viņa kašķīgums kaitināja, taču, manuprāt, bija labs konkrētas sabiedrības daļas raksturotājs. Ir jāpieņem, ka Latvija savā būtībā ir ļoti tradicionāla valsts. Šis tradicionālisms bieži vien kļūst ļoti, ļoti stagnātisks, it īpaši situācijās, kad kategoriski atsakās dzīvot 21. gadsimtā. Mākslinieks kā mesija? Mākslinieks kā skanīgā tautas balss?
Vēl ir cita daļa sabiedības, caur caurēm piezemēti, kas vārdu „mākslinieks” izmanto kā sinonīmu vārdiem „dīvains, nesaprotams, uzpūtīgs pāvs un liekēdis”. Mja, ja pieņemam, ka saeimā sēdošais deputāts ir vidējā aritmētiskā tautieša portrets, tad iespējams varētu apgalvot, ka sabiedrības uzrunāšana māksliniekiem īpaši labi nevedas. Es būtu vēlējusies, lai diskusijā būtu vairāk apskatīts komunikācijas un uzrunāšanas jautājums. Jā, tika pieminēt, ka mūsdienās mākslas izglītības nebūt nav pirmāra nozīme, jo skatītājus uzrunāt arī biologu, filozofu un citu jomu speciālistu mākslinieciskās izpausmes. Tika uzdots retorisks jautājums: Vai arī vērienīgās mārketinga kampaņas nav savdabīga māksla? Nobeigumā aizraujoša bija Vītoliņa paustā ideja par haosa radošumu, šī doma bija dzirdama arī citu dalībnieku teiktajā. Proti, haosa, mūsu gadījumā ekonomiskās krīzes radītais haoss ir radošu procesu veicinātājs. Mākslinieki vairs nestrādā reklāmas jomā un atkal ir iemācījušies blēņoties!
Diskusija radīja pārdomas un lika aizdomāties par dažādu nozaru saistību. Mūsdienās nevar nošķirt tikai māksla, tikai mūzika, jo tajā savijās gan jaunās tehnoloģijas, gan mārketings, gan psiholoģija. Tā vairs nav tikai dekoratīva zīme, kas koši izrotā pelēko dzīvokļa sienu. Ir jāmācās saskatīt vairāk par čaulu un iepakojumu! Vai viegli būt māksliniekam? Tu vai nu esi vai neesi. Ja šaubies, tad noteikti ir grūti.
Komentēt