Feeds:
Ziņas
Komentāri

Posts Tagged ‘performance’

Latvieši ir naktsputni, kas kulturālas aktivitātes bauda pēc saules rieta. To apstiprinās lielā interese gan Muzeju nakts, gan Rīgas svētku un arī Baltās nakts ietvaros. Sadalījušies grupiņās, draugi kolektīvi pētīja formātā mazo, taču pietiekami biezo Baltās nakts programmiņu. Attālums starp mākslas objektiem, performancēm netiek uztverts kā apgrūtinājums, drīzāk kā iemesls apskatīt ikdienā neierastas ielas un vietas. Kad tukšajās veikalu vitrīnās sāk svilpot vējš, tas nozīmē, ka tur uz kādu laiku var iemājot mākslinieki.  Pēdējo gadu laikā arvien vairāk kulturālu iestādījumu ir atrodami ievērojamā atstatumā no tūristu apsēstās Vecrīgas, bet septembrī nedēļas garumā tukšos veikalus apdzīvo laikmetīgās mākslas festivāls „Survival Kit 2”.

 „Survival Kit 2” redzēju un mani uzrunāja:

 Miera ielā 39. Pēc nama otrā stāvā esošo neapdzīvotā dzīvokļa mākslas darbu apskatīšanas, druvīs satiktais vīrietis pajokoja: „Arī es gribu mirt”. Joku sadzirdēju, taču sapratu tikai vēlāk. Izstādes „Life after party” portretu ekspresionistiskie varoņi tik tiešām izskatījās līdz nāvei nomocīti. Ja vēl glezna tiek piekārta pie gāzes vai ūdens skaitītāja, starp sadauzītām flīzēm, efekts bez šaubām ir milzīgs! Un dzīvokļa nodrupušās sienas gleznām bija vislabākie rāmji.

Pie Upīša pasāžā esošās performances mākslas izstādes „Dzīvoklis” bija izveidojusies gara rinda. Šķiet, dzīvoklī bija piecas istabas – divas pavisam ikdienišķas, kalpo viesu uzņemšanai. Gala istabā uz izolētās telpas grīdas mētājās santīmu kaudzītes. „Iemetam naudiņu, ejam iekšā un darām ar naudu, ko gribam. Mētājam, vārtamies tajā. Kopā jau ir savākti 70 lati!” – mudināja divas meitenes. Citā istabā, izgaismotā ar skatuves gaismām un skatuves dūmiem, saliecies embrija pozā rēca kāds vīrietis. Lūk, tāds varētu izskatīties tavs kaimiņš, kas neļauj tev naktīs gulēt, jo klausās apdullinošu reivu. Dzīvojamā istabā viesi varēja piedzīvot  savdabīgi psiholoģisku performanci, ar mērķi, beidzot tikt skaidrībā ar savu māti. Bet virtuvē, jā virtuve bija vispsihodēliskākā. Tur tika cepta zivs, kuras smaka bija jūtama jau Upīša pasāžas pagalmā, rosinot publisku diskusiju, kāpēc zivs nebūt nešķiet kārdinoša…

VEF industriālās telpās bija skatāma izstāde „Es dzīvoju, Es mirstu”, parādot šo abu darbību neatdalāmību. Vislabāk atmiņā palika instalācija „Visiem maniem vingrotājiem” – asinssarkanā telpā karājās vingrošanas rinķi, zem kuriem bija novietots izdrupis paklājs. Labajā stūrī ķēdēm sažņaugts vingrotāju drēbju skapītis. Lika aizdomāties par Ķīnu un Ziemeļkoreju. Kosmogēna bija telpa ar zilās nokrāsās ieturētiem ar mākslinieces Diānas Ademaites firgurāliem darbiem, kurus spēcīgākus padarīja Kristapa  Jēkabsona mūzika. Iztrūka tikai pieskaņots krēsls, lai es šajā telpā uzturētos stundu. Interesanta bija istaba ar šķietami neizdevušos foto kadru izstādi.

Taču visprovokatīvākais no visiem ir „Kura te nav aita?”,kas iemājojis dažus soļus no Pulvertorņa. Manuprāt, pilnīgi ieturēta ironija par pirms vēlēšanu laika gaisīgajiem solījumiem!  Tradicionāli domājoša sieviete neizpratnē man jautāja: „ Kā tu domā, kas ir šie projekti? Māksla vai joks?”. Jā, savā veidā cilvēkiem ar tradicionāli orientētu domāšanu un sliktu humora izjūtu „Survival Kit” perofomances var šķist „uzbrauciens” viņu kultūras izpratnei. Paradoksāli, viņu reakcija būs lielisks papildinājums mākslinieku darbiem. Vai māksla ir tikai krāšņs dekors vai tomēr primārā sastāvdaļa tavā izdzīvošanas komplektā? Viss vēl notiek līdz šai sestdienai 11. septembrim, tāpēc iesaku aiziet un apskatīt!

Foto: Anrijs Požarskis (easyget.lv)

Advertisements

Read Full Post »

Mūsdienās skarbus un naturālistiskus skatuves šovus piedāvā subkultūras žanru mākslinieki. Nesagatavotam skatītājam tas varētu šķists pliks mazohisms un necilvēcisks mežonīgums, taču nav tik vienkārši. Patiesībā šīs izdarības ir klasificējamas ar vārdu performance, kuras novirziens action māksla, īpaši izmantoja ķermeni, aktuāls kļūst 20. gadsimta 60 gados.  Īpaša apakškategorija ir arī rituāls, kas tiek izpildīts ar visu ticību. Viens no šokējošiem rituālās performances meistariem ir austrietis Hermanis Ničs (Hermann Nitsch), Vīnes action mākslinieku kopienas biedrs.

1962. gadā viņš aizsāk teatrālu mistēriju orģiju ciklu, kurā tiek izmantotas dzīvnieka asinis, nosaucot darbību par “neestētisku lūgšanu veidu”.  Parasti performance ilga septiņas stundas. To ievadīja skaļa mūzika ” ekstāze, kuru rada neiespējami skaļš troksnis”, pēc kura Ničs norādīja, ka ir laiks ceremonijas sākšanai. Asistenti atnesa nokautu jēru, piesietu ar galvu uz leju, it kā tas būtu krustā sists. Lopiņš tika uzšķērsts, bet tā asinis pāršļakstītas pāri kailam vīrietim vai sievietei, kas līdzīgi piesiets, dzīvs gulēja pie krustveida instalācijām. Šādi mākslinieks attēloja cilvēka dabiskos agresīvos instinktus, kuri mūsdienās tiek apspiesti un nosodīti. Šie rituāli bija simbols apspiestās enerģijas apbrīvošanai, attīrīšanās akts.

Iedvesmai, izpratnei un vnk ziņkārības apmierināšanai:

Read Full Post »

%d bloggers like this: