Feeds:
Ziņas
Komentāri

Archive for the ‘citādāka izklaide’ Category

Mūsdienās skarbus un naturālistiskus skatuves šovus piedāvā subkultūras žanru mākslinieki. Nesagatavotam skatītājam tas varētu šķists pliks mazohisms un necilvēcisks mežonīgums, taču nav tik vienkārši. Patiesībā šīs izdarības ir klasificējamas ar vārdu performance, kuras novirziens action māksla, īpaši izmantoja ķermeni, aktuāls kļūst 20. gadsimta 60 gados.  Īpaša apakškategorija ir arī rituāls, kas tiek izpildīts ar visu ticību. Viens no šokējošiem rituālās performances meistariem ir austrietis Hermanis Ničs (Hermann Nitsch), Vīnes action mākslinieku kopienas biedrs.

1962. gadā viņš aizsāk teatrālu mistēriju orģiju ciklu, kurā tiek izmantotas dzīvnieka asinis, nosaucot darbību par “neestētisku lūgšanu veidu”.  Parasti performance ilga septiņas stundas. To ievadīja skaļa mūzika ” ekstāze, kuru rada neiespējami skaļš troksnis”, pēc kura Ničs norādīja, ka ir laiks ceremonijas sākšanai. Asistenti atnesa nokautu jēru, piesietu ar galvu uz leju, it kā tas būtu krustā sists. Lopiņš tika uzšķērsts, bet tā asinis pāršļakstītas pāri kailam vīrietim vai sievietei, kas līdzīgi piesiets, dzīvs gulēja pie krustveida instalācijām. Šādi mākslinieks attēloja cilvēka dabiskos agresīvos instinktus, kuri mūsdienās tiek apspiesti un nosodīti. Šie rituāli bija simbols apspiestās enerģijas apbrīvošanai, attīrīšanās akts.

Iedvesmai, izpratnei un vnk ziņkārības apmierināšanai:

Advertisements

Read Full Post »

Šī gada eksperimentālā teātra festivāls „Homo Alibi” piedāvāja tēmu izrāde – lekcija. Tā tika realizēta arī izrādē „Optimisma antoloģija”, kas 26. un 27. augustā bija skatāma Jaunā Rīgas teātra mazajā zālē.

„Optimisma antoloģijas” autori ir rakstnieki Pīters Debuisers no Beļģijas un Džeikobs Vrens no Kanādas.  Nosprauduši mūsdienu optimismu raksturojošos pamatpunktus, viņi nonāk pie definīcijas „kritiskais optimisms”. Meklējot piemērus un viedokļus savai izrādei, rakstnieki nosūta vēstuli māksliniekiem, politiķiem, zinātniekiem, uzņēmējiem, lūdzot viņus izteikties par mūsdienu optimismu viņiem tīkamā – rakstiskā, muzikālā, grafiskā vai citā formā.

Izrādes uzbūve atgādina improvizācijas tehniku „labā ziņa, sliktā ziņa”, taču šoreiz tā nav veikla spēle ar  nejaušiem asprātīgu asociācijuradītajiem kontrastiem, bet gan dzīvīga diskusija, izmantojot nopietnus spriedumus un spraigu darbību. Kā, piemēram, optimista kreklu, kad negaidīti apsegtajam rakstniekam ir jāpasaka kaut kas optimisma aizstāvībai. Tā tiek paziņots: optimisms ir pesimisma saulēkts! „Optimisma antoloģija” ir saņemto darbu prezentācija, kas mijās ar asprātīgām aktieru replikām un reakcijām. Tiek rādīta itāliešu mākslinieces GoldieChiari atsūtītā bilde, kurā lielu izgāstuvju fonā priecīgi dejo dejotāja.  Pesimistiskais Džeikobos nespēj nepamanīt izgāztuves. Vai pārāk liels optimisms neģenerē daudz „kulturālus” mēslus?  Izrāde balansē starp pesimisma skepticisko reālismu un optimisma iracionālo prieku, raisot skatītāju sejās patiesu smaidu. Amizants ir konfeti lietus, kas nolīst pār Džeikoba galvu, viņam iedomājoties negatīvu domu.

Arī skatītājiem izrādē ir iedalīta sava loma, kad optimists Pīters nespēj atbildēt pesimistam Džeikobam par to, kas viņam traucē kļūt par optimistu. Varbūt tas ir tāpēc, jo tev krekls ir iebāzts biksēs?!Varbūt tevi ir bail, ka pēc palēciena būsi pazaudējis zemi zem kājām? Varbūt tev vienkārši ir jāmēģina nedaumāt vienu soli uz priekšu? – no zāles atskan varianti.

Izrādes fināls lika mutei sajust smaida kaktiņus. Rakstieki uzskaita četrus jau eksistējošus kritiskā optimisma piemērus. Tie ir mikro kredīts, saules enerģija, Baraks Obama un visbeidzot Latvijas publikai nezināmais kolumbietis Antanas Mokus. Viņš ar ļoti radikāliradošiem līdzekļiem ietekmēja cilvēku uz progresīvāku rīcību kā ūdens resursu taupīšanu, uzmanīgāku braukšanu un ceļu satiksmes noteikumu ievērošanu veicināja ar mīmu palīdzību. Par Kolumbijas prezidentu viņš nekļuva vien tamdēļ, ka lauku teritorijas iedzīvotājiem Mokus šķita pārāk dīvains. Un tomēr ekscentriskais politiņis ir izcils kritiskā optimisma atspoguļotājs. Savā veidā Latvijā Mokus analoģiju var saskatīt mūsu Luija Fonteina darbībās, un mums tās tīri labi patīk, vai ne tā?

Vairāk informācijas: anthology of optimism

Read Full Post »

New Wave – šāds apzīmējums ir dots mūzikas virzienam, kas 1970. gadu beigās kopā sakausēja pankroku, elektroniku, disko un eksperimentālo mūziku. Ar New Wave saprot arī pārliecību, kuras pamats sakņojas austrumu reliģijās. Tagad runā, ka arī New Wave piekritēji šķeļas, veidojot Second Wave. Un tomēr New Wave, Jaunais vilnis vai Новая волна mūsu zemē vispirms tiks saistīts ar ikgadējo Dzintaru koncertzālē notiekošo maskarādi – konkursu. Būdama ziņkārīga būtne, ņemot vērā savas muzikālās intereses un piederību Latvijai, arī es vakar  vēroju šo savdabīgo pasākumu. Vakar konkursanti izpildīja pasaulē pazīstamas  dziesmas.

Kas ir labs izpildītājs? Viņš ir talantīgs cilvēks, kam daba ir devusi krāsainu, spēcīgu balsi, tomēr vismaz savas karjeras sākumā jaunam dziedātājam ir vajadzīgs savs komponists, kas tam burtiski diktē – kas, kā un kur ir jādara, jādzied un jāiztēlojas. Ne velti pasaules popzvaigznes mēdz izcelties kā ļoti virspusējas personas.  Taču dziesmas ir kā stāsti,  kurus labāk varēs izpildīt notikumu pieredzējuši cilvēki nevis zaļš gurķis no stiklotas pieczvaigžņu “siltumnīcas”. Vajag piemēru – Franka Sinatras dziesma “My way” nepiestāvēs 20 gadīgam jaunietiem, jo tas ir pieredzējuša vīra stāsts.

Labi, ātrās informācijas laikmetā stāsts tāpat tiks dzirdēts pa ausu galam. Loģiski, dziesma būtu jāizvēlās, lai pēc iespējas labāk parādītu savas dabas dotās spējas. Un šeit daudzi izpildītāji ļoti kļūdās. Tas nekas, ka Tu sava mīļotā dziedātāja dziesmas zini no galvas. Tās varbūt Tev skan dušas flīzētās telpas akustikā, bet TEV NEBŪS DZIEDĀT FREDIJA MERKŪRIJA IZPILDĪTO DZIESMU!!!!!Arī karaļa MAIKLA DŽEKSONA repertuāru ir ļoti nopietni jātrennē, jo citādi, protams, gala rezultāts būs smieklīgs. Tāpat var aplauzties aranžējot pasaules slavenu hītu. Fakts, ka dziesmu zina visa pasaule vien pierāda, ka tā skan visoptimālākajā aranžējumā un cits nav vajadzīgs.

Ļoti cienu labus dziedātājus. Uzskatu, ka tie uz skatuves veic visgrūtāko pienākumu – viņu instruments ir balss, taču blakus uzdevums ir nemitīga klausītāju uzmanības saglabāšana. Protams, konkursi ir laba un motivējoša lieta, ja vien to izvērtē kompetenta žūrija, un pasākums netiek pārvērsts par sportisku sacensību, kurā vērtības kritērijs ir labākā vieta ranga tabulā. Diemžēl cilvēki ir pieticīgi – skaista meitene vai zēns padungo viņiem pazīstamu meldiņu, un jaunā estrādes zvaigzne ir dzimusi.

Read Full Post »

Starp mašīnām, motoriem, meitenēm…

Nedēļas nogalē 11. – 12. jūnijam Dzintaru koncertzāles apkārtnē norisinājās motociklistu paskākums „ 1st Baltic Bike Days”, kurā piedalījās dažādu motociklu īpašnieki no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Krievijas un citām Eiropas valstīm. Pasākuma organizatori bija „HOG Riga Chapter Latvia””, kuri šādi atzīmēja savu piecu gadu pastāvēšanas jubileju. Ideja radās pēc 2009. gada aizvadītā pasākuma, kad Dzintaros sabrauca Harely Davidson īpašnieki no visas pasaules, šogad nebija šādu ierobežojumu, un motociklus varēja atklāt no dažādo ražotāju un modeļu atšķirībām. Vienkāršam skatītājam īpaši aizraujoši mākslas darbi bija „ Custom Bike” un „ Antique” motocikli, kuriem vissīkākā detaļa bija apbrīnas vērta. Meistarīgākie autori tika apbalvoti.  Visaizrautīgāk tika mesti apļi pa Jomas ielu un pludmali. Jāpiebilst, ka braukt pa baltajām pludmales smiltīm ir ekskluzīva iespēja un arī sarežģīts uzdevums! Tomēr vislielākais pieplūdums bija sestdienā, kad Dzintaros ieradās iepriekš darbos aizņemtie motociklisti. Otrās dienas pusdienas laikā Jūrmalas iedzīvotājiem līdz par Slokai bija iespēja vērot „dzelzs zirgu” parādi.

Foto: Indra Kļaviņa

Read Full Post »

EROTS 2010

Nedēļas nogalē no 19. līdz 21.februāra agrajam rītam Ķīpsalas hallē norisinājās gadskārtējais erotikas festivāls „Erots 2010”, kurā uz pikantu notikumu vērošanu pulcējās plaša pilngadību sasniegusī auditorija.

Plānojot piektdienas izklaidu iespējas, nolēmām, ka dosimies jau uz sākumu. Neilgi pirms sešiem, pie zāles durvīm dīdās nepacietīgo rinda. Durvīm veroties, tā ziņkārības vai drēgnuma dzīta operatīvi ieslīd hallē. Izstādes priekšnesumi izvietoti uz četrām skatuvēm, atrodoties starp seksšopu stendiem un cita veida izklaides iespējām, piemēram, intīmo frizūru friziera pakalpojumi. Neilgi pēc sešiem sākas pirmais šovs, kurā viena ap otru darbojas galvenās viešņas Regina Moon un Adriāna Ruso – viena otru pamazām izģērbjot, te noskūpstot, te iepliķējot. Pirmās rindās stalti kā hokejisti stāv stiprā dzimuma apmeklētāji, kas, kā tīņi to mēdz darīt popkoncertos, zibina ar saviem līdzpaņemtajiem mazajiem fotoaparātiem vai telefoniem. Jutekliskāks šovs „Muzikālā parodija” ir redzams uz lielās skatuves. Te aktrises košos tērpos uzbur vīziju par raibiem naktstauriņiem. Ir arī dziedātāja brīnišķīgi sarkanā kleitā, kas izpilda „Nightwish” dziesmu „I wish I was Angel”, taču to dara, izmantojot pilnu fonogrammu. Šī vilšanās rosina izzināt stendu piedāvājumu.

Stendos var nopirkt gan veselībai nepieciešamas lietas kā prezervatīvus, grūtniecības testus un intīmās higiēnas kopšanas līdzekļus, kā arī kārtīgus fallus dažādās krāsās, roku dzelžus un lubrikantus savu izpriecu intensivitātes palielināšanai. Tērpusies caurspīdīgā apmetnī vīriešu acu skatus ķer striptīzdejotāja. Pie viņas ir iespējams nobildēties pa trim – viņš, viņa un žņaudzējčūska. Klēpja deju ir iespējams baudīt, samaksājot tikai 20 latus. Ja ir vēlme pēc kaut kā pavisam īpaša, fotostendā skatītājiem pieejami izstādes galvenie viesi.

Pēc „astoņnieka” loka izmešanas mēs atgriežamies pie lielās skatuves, uz kuras, izmantojot melnu fallu, masturbē Kiesha Kane. Kameras tuvplāns ļauj viņas ķermeni apskatīt ļoti labi. Jā, tas ir visnotaļ labi trenēts un muskuļots, liekot pieņemt, ka pornobiznesā par plānu modeli daudz vērtīgāka ir aktrise ar dupsi un krūtīm. Tiesa, pēdējais visbiežāk tiek patiešām bagātīgi uzlabots. Pašapmierināšanās procesa beigās viņa šķietami izdveš vieglu nopūtu, apliecinot, ka arī ierasta rutīna nenokauj baudu.

Nākamais šovs ir saistīts ar Marķīza de Sada tēmu. Kamēr erotisko dejotāju grupa pamazām maina tērpus, es aizdomājos, ka nenoliedzami šī sadista grāmata „Justīne jeb tikumības nedienas” ir gana ķecerīga, taču lieliski sarakstīta grāmata. Vai šie aktieri ir iepazinušies ar oriģinālmateriālu? Galu galā tas priekšnesumu padarītu augstvērtīgāku. Ha, cik naiva iedoma, un es sāku vērot citus apmeklētājus.

Uzskatāmi daudz ir jauni vīrieši, šķiet, ka viņi izstādē nosvin savu pilngadības sasniegšanu. Ir daudz jauni pārīši, kuri joprojām labprāt viens ar otru eksperimentē. Ir arī pusmūža pāri, kas viens otra skavās dedzīgām acīm vēro zvaigžņu priekšnesumus. Iespējams, izstāde kalpo kā priekšspēle darba rutīnas nogurdinātiem cilvēkiem. Vīriešu ir vismaz 85 procenti no apmeklētāju skaita, un tiem ir pakārtota programma, liekot man nožāvāties.

Apsverot iespēju doties prom, deviņos vakarā tiek pieteikta programma dāmām – lietuviešu čipendeili „Rescue Men Show”! Lietuviešu striptīza dejotāju priekšnesums ir humora pilns. Tiek nospēlētas etīdes no gangsteru, terminatora un vienkārši mačo dzīves. Dejotāji ir labi trenēti, taču viņu ķermeņiem nepiemīt kultūristiem raksturīgais muskuļu masas pārspīlējums. To var novērtēt, kad vīri savā dejā iesaista striptīza stieni, ar kura palīdzību veic akrobātiskus priekšnesumus. Asprātīgs ir terminators, kura bicepsu nomazgā kāda skatītāja. Kulminācija tiek sasniegta nobeigumā, kad četras skatītājas iegūst iespēju ļoti tuvi padejot un tuvplānā aplūkot striptīza dejotāju vīrišķos lepnumus. Jā, vīriešu striptīzs ir mūsu vakara nagla (saprotot, ka mūsu fotogrāfam būs cits viedoklis).

Foto: Anrijs Požarskis

Read Full Post »

Mūziku veido skaņas. Arī troksni veido skaņas.

Mūsdienās, kad neglītais estētisms ir tikpat ikdienišķs kā gadsimtiem slavētais skaistums, tas iespaido arī skaņu pasauli.Galvenais nepazaudēties starpdimensijās, jo robežas ir atvērtas!

Franču māksinieks Céleste Boursier-Mougenot pārsteidzošas skaņas no elektriskās ģitāras izvilina ar kanāriju putniņu palīdzību. Šie mazie pūkainie muzikālie radījumi!

Read Full Post »

Viss sākās vienkārši. Nedēļas sākumā ieraudzīju simfoniskās mūzikas koncerta afišu. Un tā šonedēļ vakaros klausos klasisko mūziku. Šovakar youtube.com atradu Riharda Vāgnera operas „Valkīra” fragmentu „Valkīru izjājiens” , kas, manuprāt, nevarētu būt vēl perfektāk izpildīts – mūzikas varenība, operdziedātāju izskats un fanātiskais acu spīdums uzbur rada dzīvīgu valkīras izskatu. Skaisti! Lai saprastu manu sajūsmu, dažas lietas ir jāzina. Kas ir Valkīras? To izcelsme ir meklējama skandināvu mitoloģijā: „Valkīras Jaunavas – karotājas, Oida (galvenā dieva) meitas, kuru uzdevums ir Oida izvēlētos varoņus sagatavot kaujai. Kaujas laikā viņu pienākums ir darīt visu, lai izraudzītie varoņi ietu bojā, pēc tam viņas savāc kritušos varoņus no dažādiem kaujas laukiem un aizved tos visus uz Valkīru klinti. Kad visas valkīras ir sapulcējušās klints pakājē, viņām ir jādodas uz dievu pili Valhallu, kur visi varoņi atdzimst, lai kļūtu par Oida neuzvaramās armijas kareivjiem”. Mani vienmēr ir fascinējis, cik dažādos veidos var attēlot ideju, cik ļoti tā atšķirsies no pirmavota. Un Vāgnera interperetācija ir neapšaubāma.

Vispār es saprotu cilvēku skepsi pret klasisko mūziku. Mans pirmais operas apmeklējums bija desmit gadu vecumā, kad maniem vecākiem bija uzdāvināti ielūgumi uz moderno baletu. Man izglītība šajā jomā turpinājās vēl 6 gadus, mācoties mūzikas skolā. Tagad esmu gatava arī Vāgneram. Tā ir pakāpeniska attīstība, jo nekas no nekā nerodas. Pamazām zināšanas krājas, veidojot sapratni par būtību. Tāpēc ir skola, kura iepazīstina mazo cilvēku ar kultūras vērtībām. Diemžēl opera nav kā grāmata „Mazais princis”, kura bērnībā šķiet kā burvīga pasaka. Klasiskai mūzikai ir vajadzīga izpratne, kura diemžēl lielākajam vairumam mūzikas skolotāju nav. Tādejādi daudziem skolēniem šī mūzika mūžam asociēsies ar prātu izkūkojušiem, augstās tonalitātēs spiedzošiem cilvēkiem, 90.gadu telefonu kaitinošajām melodijām un neveiku epizožu muzikālajiem akcentiem kino un seriālos. Bet vai tagad skolā vispār ir mūzikas stunda?

Galvenā problēma ir tā, ka vārds „kultūra” tiek jaukts ar „izklaidi”, kas ir domāta, lai nedomātu. Un operas samta krēsli tiek izmantoti saldam miegam vai sarunām par tikko nopirktu kleitu. Savā ziņā saprotu, mani miegainība piemeklē teātrī…atkal un atkal

Read Full Post »

« Newer Posts - Older Posts »

%d bloggers like this: