Vakar Studentu klubā notika pavisam unikāls „Dzelzs vilks” koncerts! Kā tas dažreiz mēdz gadīties, šajā trešdienas vakarā notika ar Studentu kluba telpām –uz mirkli pazuda elektrība. Pagaidījuši pusstundu, grupas mūziķi, protams, kāpa uz skatuves un spēlēja patiešām akustisku koncertu. Sveču gaismas ēnu spēles radīja intīmu atmosfēru, kurai labi piestāvēja tautas dziesmu repertuārs. Es jau sen biju teikusi, ka Jurim Kaukulim mikrofons nav vajadzīgs! Viņš bija kā teicējs, kuram atbalsoties. Jura enerģiju, manuprāt, vispār var pielīdzināt stihiskajiem spēkiem – ugunij, ūdeni, gaisam un zemei. Tas viss, turklāt, neatšķaidītā formā. Ne velti tautas dziesmas. Otrajā koncerta daļa ierasti bija veltīta roka dziesmām. Brīnumu vakaram pieklājas precīzi pārsteigumi – piesakot visjaunāko dziesmu „Viņa Grib”, elektrība atkal atgriezās. (Ka tikai tas nebija inscinēts?Viltnieki!) Pastiprinātājiem pieslēgtie instrumenti nu šķita ļoti skaļi. Jaunā dziesma ir absolūti „Dzelzs vilks” stilistikā, stāsta par viņiem un aukstiem laika apstākļiem. Ja godīgi, meldiņu šodien nevarēšu nodungot, lai gan dziesma koncerta laika izskanēja divas reizes
„Dzelzs vilks”. Man jau liekas, ka man vairs par viņiem nav labi rakstīt. Es piederu pie tiem klausītājiem, kuriem šī grupa ir kļuvusi par dzīves izjūtas, dzīves mazo prieciņu sastāvdaļu. Cik ļoti es mīlu rīta kafijas stundu ilgo dzeršanu, Strantes jūrmalu vai Berlīnes ielas, tik mani iedvesmo arī „Dzelzs vilks” mūzika. Ironiski, albumu nosaukumos vienmēr jaucos, bet dziesmām varu dungot līdzi kā vecs patafons neatkarīgi no diennakts laika. Lai gan šobrīd mani vislabāk uzrunā „Dzelzs vilks” eksperimenti un teatrālās izpausmes. Šobrīd man liekas, ka „Dzelzs vilks” grupas esenci vislabāk var sajust izrādē „Man arī būtu bail”, kas atkal 18.maijā tiks izrādīta Artelī. Aizejiet! Izrāde attaisno savu leģendu! Arī es nopietni apsveru jau otro reizi pirkt biļeti.
Aiga Leitholde
Muzikālas piezīmes 