“Heaven and Hell? I think you need to create them when your still alive. If you’re afraid of dying then you’re experiencing hell, but on earth…” Marilyn Manson

Mūzas ir neuzticīgas, gaisīgas maitas, kas sajauc galvu, pašas neatbildot par savas rīcības sekām. Un vienkārši dodas prom!Es esmu dusmīga!
Tomēr man šķiet, tās ir pilnīgi ēteriskas būtnes, ideju miesiskā materializācija, jo patiesībā mūsu miesa ir tikai nosacīta vienība. Un tā ideja iemiesojas parastā cilvēkā, kas kādam uz kādu mirkli kļūst neparasts, maģisks – pravietis! Un tur ir sava taisnība! Un tā tas patiešām tajā mirklī ir! Galvenais ir nofiksēt, kad ideja ir savu paveikusi un laist to miesisko instrumentu – idejas ķermeni, brīvībā!

Bet ir grūti! Jo cilvēks ir tik sasodīti privātīpašniecisks. Es arī. Bet mūzas nav un nebūs pakļāvīgas. Viņas nebūs tavs nekad, jo patiesībā nepieder pat pašas sev!

Zinu – viss pāries, aizmirsīsies, bet tur jau ir tā problēma!
Es negribu to aizmirst! Šo sarunu vieglumu, šo radošo komunikāciju. Es ar viņu tik tiešām jutos brīva…viegli, gaiši un patīkami…
Mana dzirde ierakstīja visas mūsu sarunas. Taču šodien es vairs neatcerējos dažas nianses….varbūt tas ir tikai nogurums, jo neesmu kārtīgi gulējusi.

Pagājušajā nedēļā es daudz rakstīju. Centos iemūžināt
vēl atlikušās sajūtas….bez darba uzdevumiem tapa 10 lapas.
Vai sajūtu asumu var iekapsulēt vārdos?

Es rakstu! Tā vien mūsu komunikācija van bijusi veltīga!