Arī bez padziļinātām psiholoģijas studijām ir skaidrs, ka cilvēki informāciju uztver dažādi. Izplatītākais iedalījums ir vizuālā, audiālā un kinsestētiskā uztvere. Cilvēkam piemīt visas šīs spējas, bet viena no tām mēdz dominēt. Visvairāk esot vizuāliķu, bet tikpat ierasta ir situācija, ka visas uztveres spējas vairāk vai mazāk ir līdzsvarā. Vismazāk izplatītākais tips ir audio jeb dzirdes uztveres tips. Esmu izteikts audiālās uztveres tips. Tāpēc nedaudz, savos vārdos, par šī tipa īpatnībām un priekšrocībām:
Absolūtā dzirde ar audiālo uztveri diemžēl vienmēr nenāk vienā komplektā, tas ir individuāli. Manai dzirdei piemīt diktofona funkcija. Īpaši uzmanīgi klausoties, koncentrējoties es stāstīto informāciju vārds vārdā varu atcerēties vēl pēc diennakts. Aizverot acis, dzirde kļūst vēl asāka. Šis paradums mēdz aizvest pie pārpratumiem: Kas ir Aiga, mēs tik garlaicīgi spēlējam, ka tu jau guli? Vēl labāk var sadzirdēt, uz sarunas biedra pusi pagriežot vadošo ausi ( līdzīgi kā labiķu un kreiļu gadījumā, arī viena auss par otru dzird labāk). Arī šis paradums man bērnībā sagādāja rūpes maniem vecākiem, domājot, ka manai redzei nav labi. Hei, redze man ir asa kā ērglim, jo ir diezgan maz izmantota. Audiālā uztvere problēmas sagādāja skolas laikā, jo mācību programmas ir orientētas uz vizuāliķu vajadzībām.
Audiālās uztveres īpašniekiem labāk patiks, ja viņiem informācija tiks mutiski izstāstīta. Tajā vietā, lai lasītu garus, sarežģīti uzrakstītus noteikumus, es aiziešu uz klientu apkalpošanas centru. Un vēl, audiāliķi būs īpaši jūtīgi pret informācijas pasniegšanas veido – gan skaņu, gan saturu. Daži man zināmiem audiāliķi nekaunēsies savu sarunas biedru labot nepareizi pielietotas līdzskaņu mijas vai neadekvāti izvēlēta vārda dēļ. Mani turpretim kaitina neizpratne par īpašības vārdu iespējamajām gradācijām. Ja man saka ‘traģēdija’, es noteikti nedomāju ‘lielas nepatikšanas’ – ko, izmantojot vārdu ‘traģēdija’ bija domājis mans sarunas biedrs.
Audiāliķi domā teikumos – sarunās, tāpēc mēdz pie sevis kaut ko bubināt, īpaši tad, ja ir satraukti. Bieži izklaidējas, pie sevis dungojot tīkamu melodiju. Dažreiz iekšējā skaņa mēdz izlauzties no ķermeniskās čaulas un biroja klusumā atskan piedziedājums. Protams, audiāliķiem ir īpašas attiecības ar mūziku. Domāju, ka izteikts vizuāliķis nekad nespēs izprast gan skaņas, gan trokšņa estētiskumu. Un tomēr joprojām šad un tad esmu neizpratnē, uzzinot, ka jauniepazītais cilvēks nemaz neklausās mūziku. Nemaz neklausīties mūziku?!? WTF? Tāpēc man apkārtesošie cilvēki vairāk vai mazāk ir audiāliķi. Bet tas jau ir tikai normāli, ka cilvēks sev apkārt veido sev saprotamu un tīkamu vidi. Ausu aizbāžņi man ir vienmēr somā, jo diemžēl nākas apzināties, ka lielais dzirdes noslogojums kaitīgi ietekmē tās asumu. Jāpiesargājas.
Aiga Leitholde
Tev gan labi. Videoklips nevar sabojāt vai paspilgtināt iespaidu par dziesmu un skaņdarbu